Postmodernisms 21.gs. baznīcā

Postmodernisms un tā izaicinājumi 21.gs. baznīcā

TRANSKRIPTA TULKOJUMS

Sanita: 00:00          Robert, man ir liels prieks ar Tevi iepazīties, un sveikt šeit, Īrijā. Vai vari mums pastāstīt nedaudz vairāk par savu dzīves ceļojumu līdz šim un galvenokārt par to, kāpēc Latvija un kāpēc Īrija?

Robert: 00:15          Mans ceļojums uz Latviju sākās caur Bībeles studijām Milvokī, Viskonsinā, kur Bībeles pētījumus rīkoja latviešu izcelsmes amerikānis, kura latviešu vārds ir Ivars Graudiņš. Ivars bija ASV imigranta dēls; un 1992. gada februārī, mēs runājām par iespēju atbraukt uz Latviju jo Latvija bija kļuvusi brīva, lai kalpotu. Es atbraucu uz Latviju pirmo reizi 1992. gada septembrī, mani uzņēma mācītājs Aivars Beimans Slokā, Jūrmalā. Dievs rūpējās, lai es turpinu braukt kalpot uz Latviju. Tolaik es biju jurists un dēļ savas kalpošanas Latvijā, mani draugi mācītāji mani pārliecināja atstāt likumus un kļūt par mācītāju. Tātad es kalpoju Latvijai jau 27 gadus un esmu bijis Latvijā 30 reizes.

Sanita: 01:19           Tas nozīmē pat vairāk nekā vienu reizi gadā. Un kāpēc Īrija, Dublina?

Robert: 01:26          Man ir vairāki draugi mācītāji Latvijā, kurus esmu iepazinis daudzu gadu laikā, kuri ir kalpojuši Īrijā. Es zināju par Latvijas luterāņu misijas baznīcu Īrijā un ar Arti (red. Eglītis) esam pazīstami jau gadiem. Un tā es viņam ieminējos par iespēju atbraukt uz Īriju, par ko viņš bija ļoti priecīgs, mudināja atbraukt un būtu kopā ar luterāņiem šeit.

Sanita: 01:55          Es zinu, ka viena no lietām, par ko Tu runā, un par ko Tev patīk runāt ir par postmodernismu baznīcā, un izaicinājumiem baznīcām, kas ir aktuāli tagad 21. gadsimtā. Jo mēs visi zinām un mums ir jāatzīst skaitļi … Es zinu, ka nav pareizi runāt par skaitļiem, bet cilvēki neiet tik daudz uz baznīcu kā agrāk. Cilvēki ir apmaldījušies. Cilvēki ir apjukuši ar informāciju, kas mums ir apkārt ikdienā un vienlaikus, ja viņi meklē patiesību, kur to atrast? Bet es uzskatu, ka cilvēki nedomā, ka patiesība ir baznīcā.

Robert: 02:37           Es domāju, ka tā ir taisnība.

Sanita: 02:39           Kādi ir tie lielākie izaicinājumi, lai vērstu cilvēkus atpakaļ, paskatīties baznīcas virzienā un pieļaut, ka varētu aiziet uz baznīcu svētdienā, pabūt tur? “Man jābūt svētdien baznīcā”. Bet lielais jautājums cilvēkiem ir “kāpēc?”

Robert: 02:55           Precīzi. Manuprāt, viena no problēmām, kas baznīcai ir bijusi, ir tā, ka kultūra ir ātri mainījusies un baznīca mainās ļoti lēni vai vispār nemaz. Un tāpēc baznīcas reakcija uz postmodernisma izmaiņām būtībā ir bijusi vai nu ignorēt to, kas nav laba atbilde, jo tad tās vairs nesaskaras ar kultūru; vai pieņemt visu, kas ir postmoderns. Kas arī nav īpaši labi. Jo viena no lietām, kas notiek ar cilvēkiem postmodernisma kultūrā, ir tas, ka viņi zaudē sajūtu par to, kas patiesībā ir patiesība. Un, ja cilvēki domā, ka tas, ko viņi uzskata par patiesu, ir patiesība, tad viņiem patiešām nav vajadzīga baznīca. Tātad ir vajadzīga apziņa, ka kaut kas ir patiess un kaut kas nav. Un man tiešām ir jāzina, kas ir patiesais. Bet tad arī ir jābūt izpratnei, ka baznīcā cilvēki runā patiesību tādā veidā, ko es saprotu un varu attiecināt uz sevi. Un es domāju, ka abas šīs lietas ir svarīgas.

Sanita: 04:00           Un ja mēs skatāmies uz mūsdienām, mūsu ikdienas dzīve, tā ir postmodernā dzīve. Mēs runājam par elkiem, mēs runājam par skaistuma kultu, par individualitāti. Tas ir vēstījums, kas mūs apņem gandrīz katru sekundes daļu, lai kur mēs skatītos. Bet tajā pašā laikā, ja šie elki nonāk kristietībā, cilvēki to nepieņem. Cilvēki domā, ka – “nē”, “tas nav …”, “tas nav pareizi …”, “es negribu par to domāt…”. Un pat tad, ja mēs paziņojam, ka tas ir rakstīts Bībelē… tas ir tas, ko Jēzus teica… es domāju, ka cilvēku reakcija ir: “Tiešām?” Bet, kad to ir teicis kāds cits, tas tiek pārfrāzēts vai kad kāda ietekmīga persona to saka, tad “Ak jā, tas ir…”. Tas veido pilnīgi citu situāciju.

Robert: 04:50          Jā

Sanita: 04:51           Kā jūs Tu uz to skaties? Vai baznīca to spēj? Vai mācītāji var to darīt, kā aizsniegt cilvēkus?

Robert: 05:01           Daļa problēmas ir saistīta ar to, ka postmodernismā viena no lielākajām iezīmēm ir autoritātes zaudēšana. Nevienam neinteresēs, ja teiksim ka, jums tam ir jātic, jo Bībele tā saka. Neviens nebūs ieinteresēts, ja teiksi, Tev tam ir jātic, jo baznīca tā saka. Un kur tad ir autoritāte? Viena no problēmām, ko Tu teici, ir tā, ka cilvēki izceļ citus cilvēkus kā autoritātes.

Sanita: 05:26           Paši sev

Robert: 05:27           Bet pašiem nav ne jausmas, par ko viņi runā. Ko es ar to domāju – garīgums. Lady Gaga ir brīnišķīga izpildītāja. Viņa ir ļoti talantīga. Viņa nav garīgās gudrības avots. Un cilvēki sāk mēģināt padarīt viņu par garīgās gudrības avotu. Bet viņa vienkārši nav. Bet cilvēki grib, lai viņa būtu. Un daļa no tā ir autoritātes trūkums. Daļa no tā ir sliktā izvēle, kam Tu grasies piešķirt autoritāti. Cita daļa šai problēmai ir dažādi veidi, kā dalīties ar patiesību, ne tikai Bībele saka. Tas, ko cilvēki meklē šodien, ir stāsti, kas ir jēgpilni un Bībele ir pilna ar tiem. Tāpēc tā vietā, lai citētu Bībeles nodaļas un pantus, es domāju, ka daudz efektīvāk ir izstāstīt stāstu.

Sanita: 06:16           Par ko?

Robert: 06:26         Par to, kas ir Bībelē, un izstāstīt stāstu. Un lai stāsts dara darbu. Un tā ir liela daļa no sludināšanas postmodernisma kultūrā. Neizmantojiet šo stāstu kā līdzekli. Stāsts ir medijs; lai stāsts dara darbu.

Sanita: 06:35           Kā ar cilvēku sniegtajām liecībām, pieredzi kā tādu, ko viņi ir piedzīvojuši, dalīšanās savos personīgajos stāstos?

Robert: 06:45          Ļoti svarīgi, jā

Sanita:  06:48          Vai tas dod daudz lielāku ietekmi, nekā tikai kāds pants no Bībeles?

Robert: 06:54       Iemesls, kāpēc mācītāji joprojām ir svarīgi, lai arī arvien vairāk un vairāk cilvēki domā, ka mācītāji nav svarīgi, ir tas, ka dažas pieredzes atbilst kristīgajai ticībai un dažas no tām neatbilst kristīgajai ticībai. Personai, kas dalās savā pieredzē, ir bijusi šāda pieredze un tāpēc tā ir leģitīma. Bet, lai izdarītu garīgus secinājumus no pieredzes, ir vajadzīgs kāds, kas zina, ko saka Bībele, lai to attiecinātu. Tāpēc pieredze nekļūst par patiesību. Pieredze var norādīt uz patiesību.

Sanita: 07:38           Vēl viena lieta, par ko Tu runā, ir zaudētā paaudze baznīcai. Cilvēki, kas nezina, kā tas ir iet uz baznīcu. Un tas nozīmē, ka arī viņu bērni to nezina. Ko mēs varam darīt? Kā viņus sasniegt? Ko lai viņiem saka? Vai mums ir jāiet pie viņiem vai jāaicina nākt pie mums?

Robert: 08:03           Abas lietas. Kopīgas lūgšanas, dievkalpojumi ir patiešām svarīga daļa no tā, ko nozīmē būt kristietim. Bet veids, kā šiem cilvēkiem piekļūt, ir palīdzēt saprast, ka šodien Dieva pielūgsme ir ļoti atšķirīga no tās, ko viņi piedzīvojuši pagātnē. Vai arī pielūgsme ir ļoti atšķirīga, salīdzinot ar to, ko viņi ir iedomājušies. Lai tam būtu rezultāts, tad tai arī vajadzētu būt savādākai. Tas nevar būt tāpat, kā tas ir bijis 50 gadus. Un Tu ej un saki cilvēkiem, ka šodien dievkalpojumi un lūgšanas ir savādākas, un aicini viņus nākt un bet viņi ka tā nav. Izaicinājums ir, jā – sazināties ar cilvēkiem, uzrunāt tos, un pēc tam viņiem piedāvāt ko negaidītu, kas viņus iesaistīs. Nevis izklaidēt, bet iesaistīt viņus. Tas liks viņiem palikt.

Sanita: 08:54           Un droši vien jāstrādā ar dažādām maņām, kā tas ir?

Robert: 08:56          Multisensorika ir ļoti svarīga.

Sanita: 09:02           Tā nav tikai runa, mācītāja sludināšana, bet tas ir arī tas, ko mēs redzam, ko jūtam. Tā ir komunikācija starp baznīcas locekļiem, pat tas ir svarīgi, kā mēs satiekamies un sagaidām jaunienācējus baznīcā. Vai viņi grib atgriezties, vai viņi grib palikt un vai viņi atzīst – jā, šī ir vieta, kur es gribu būt.

Robert: 09:24         Kādā pētījumā ir pierādīts, ka vairums cilvēku pieņem lēmumu par to vai viņi atgriezīsies pirmo 10 minūšu laikā. Tāpēc, jā, satikšana un sagaidīšana ir ļoti, ļoti svarīga.

Sanita: 09:34       Ko Tu domā par slavēšanas mūziku? Vai tā ir populāra dievkalpojumos Latvijā, vai arī mēs vairāk paliekam pie vecās, tradicionālās mūzikas, lai saglabātu vairāk veco stilu? Vai arī mēs esam atvērti, lai pārietu pie jaunākās paaudzes, vai šo mūziku atliekam dažādiem notikumiem ārpus baznīcas?

Robert: 09:57         Tas, ko redzu Latvijā, ir baznīcas, kas savienojas ar pusaudžiem un jauniešiem, ir mūsdienīgi dievkalpojumi un tie nav svētdienas rītā. Mana draudze to uztver citādi. Mums ir dažādi dievkalpojumu veidi dažādās svētdienās. Bet Latvijā ir draudzes, kurām ir jauniešu dievkalpojumi piektdienas vakarā, vai tām ir jauniešu dievkalpojumi sestdienas vakarā, vai svētdienas vakarā. Un tāpēc svētdienas rīta dievkalpojumi ir ļoti tradicionāli. Tāpat kā vienmēr. Bet ir vieta un laiks mūsdienīgai pielūgsmei, un es domāju, ka baznīcās, kas to labi dara, šie dievkalpojumi ir ļoti populāri pusaudžu un jauniešu vidū.

Sanita: 10:45           Un kā Tu domā, kad ir tas brīdis, kad pusaudži, jaunieši, gados jaunie pieaugušie, ja viņi nav agrāk bijuši baznīcā, viņu vecāki nav bijuši baznīcā, pat tik jaunā vecumā, kā viņiem atklāt vai likt saprast, ka es gribu – pirmkārt būt tajā sabiedrībā, bet es gribu būt baznīcā, un, jā, Jēzus ir tas, kam es ticu.

Robert: 11:10          Es netiku audzināts baznīcā, tāpēc aizgāju uz dievkalpojumu, jo kāds draugs mani aicināja to izmēģināt, un kāds cits draugs mani uzaicināja nākt līdzi. Tieši tā es nonācu pie pirmā dievkalpojuma. Un es domāju, ka tas notiek arī tagad draudzēs Latvijā, kur jaunieši aicina jauniešus no skolām, no savām darbavietām. Turklāt Vecās Sv Ģertrūdes draudze gados jaunus pieaugušos iesaista caur Alfa kursu un ir izveidojuši svētdienas vakara dievkalpojumus, kā vietu, kur Alfa kursa cilvēki justos komfortabli. Un tas strādā ļoti labi. Es vienīgi bažījos par to, es dotu priekšroku, lai visas paaudzes būtu kopā dievkalpojumos. Un vienīgais veids kā to veiksmīgi darīt, es domāju, ir dažādi dievkalpojumi dažādās svētdienās. Citādi tas var beigties ar divām draudzēm – mums ir vecā draudze, un mums ir jaunā draudze. Atsevišķi dievkalpojumi jauniešiem var radīt šo risku, ka nav viena liela draudze, bet ir divas.

Sanita: 12:25          Un vienlaikus ir svarīgi, kad jaunieši var mācīties no vecākās paaudzes dalīties zināšanās un pieredzē. Mēs daudz ko mācamies esot kopā jauni un veci

Robert: 12:30           Tieši tā. Doktors Ričs Melheims (red. Dr. Rich Melheim) kad pirms diviem gadiem atbrauca uz Latviju un dalījās ne tikai ar Faith5[1], bet arī dalījās ar to, kādi ir starppaaudžu dievkalpojumi. Un Dr. Melheim ir ļoti spēcīgs aizstāvis visu paaudžu dievkalpojumiem. Un to ir ļoti grūti izdarīt ar tradicionālu dievkalpojumu veidu. Tas labi nestrādā.

Sanita: 13:06          Vakar (red.27.04.2019.), kad mēs noklausījāmies Tavu uzstāšanos par postmodernismu šeit, Dublinā, pat pirms tam, mums bija diskusijas par ticību. Tas, kam cilvēki tic mūsdienās, tas ir samaisījums. Tas ir dažādu kultūru sajaukums, un galvenokārt bērni paņem to, ko kam tic viņu vecāki. Tas ir pagānisms sajaukts kopā ar kristietību, kāds piejaukums no indiešiem vai pat kaut kas, ko cilvēki pat nezina kā nosaukt. Bet tas noteikti nav tikai Jēzus. Un Tu to ļoti labi aprakstīji, pieminēji Amerikā veikto pētījumu. Kā sauc to, ka vecāki dažādas ticības samaisa kopā, vai vari mums pastāstīt mazliet vairāk par to?

Robert: 13:56           Protams. Postmodernisma kultūras tendenci var noraksturot ar, zviedru vārdu “smorgasbords” Tas ir garīgs “zviedru galds” [2] Tāpēc tas, ko cilvēki dara, jo mēs esam ļoti individuālistiski un esam ļoti patērējoši, mēs veidojam paši savu ticību, nedaudz paņemot no katras un apvienojot to tā, lai tā būtu pilnīgi unikāla. Mums ir sava personiskā pārliecība, un tā nebalstās patiesībā, bet tā ir mūsu personiskā pārliecība. Un tā mums ir ļoti dārga, jo mēs paši to esam izdomājuši.

Robert: 14:32          Tas, kas notiek Savienoto Valstu kultūrā, ir tas, ka mums ir nosliece uz to, ko grāmatā “Gandrīz kristīgs” dēvē par terapeitisku, morālistisku deismu [3] – noskalot ticību, kas nav kristietība. Tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tas ir populāri, ērti un droši mūsdienu kultūrā. Un tā kā tas ir populāri, ērti un droši, mēs pārāk neuztraucamies par to vai tā ir patiesība vai nē. Un tāda ticība ir kā kultūra, gandrīz kristietība, kas ir ļoti populāra. Un mūsu pārliecinātu kristiešu cīņa kā konfesionālu luterāņu perspektīva ir, ka tas nav kristietības evaņģēlijs. Tas nav tas par ko Mārtiņš Luters bija gatavs mirt.

Sanita: 15:36           Vakar Tu pieminēji, ka savā draudzē cilvēkiem jautā, ko cilvēki gribētu mainīt dievkalpojumā, ko pielikt un ko noņemt nost.

Robert: 15:45           Platīna likums [4]

Sanita: 15:46           Kāds ir Tavs viedoklis? Ko mēs varam pievienot vai no kā mums ir jāatsakās? Ko tu teiktu? Ko Tu atbildētu uz šo jautājumu, ja kāds Tev to jautātu?

Robert: 15:58           Lielākā cīņa ir par to, ka pārāk daudzas draudzes vispār nevēlas mainīties. Un, kad tu neesi ar mieru mainīties, tu būtībā sūti vēstījumu jauniešiem – mums ir vienalga, tu neatzīsti viņus, nerespektē viņus. Mums ir vienalga vai tu atnāc. Tas ir tā, kā tas notiek vai tev patīk vai nē. Tāpēc cīņa ir tajā, ka pārāk daudzas baznīcas nevēlas mainīties. Pašlaik esmu mācītāja brīvdienu studijās. Un tas, ko es pētu, ir mūsdienu dievkalpojumi luterāņu vidē un mūsdienu pielūgsme brīvbaznīcās, un kā tās līdzinās. Mans sākotnējais iespaids ir tāds, ka tad, kad luterāņu baznīcās izpilda mūsdienu mūziku (red. domāts slavēšanas mūziku), viņi pārstāj būt luterāņi. Viņi izmanto brīvbaznīcu formātu un neizmanto ierasto dievkalpojuma kārtību. Viņi nelieto liturģiju, viņi neizmanto ticības apliecību. Viņi sāk izmantot dievkalpojumu kārtību, kā to dara reformētās brīvbaznīcas, jo tāds formāts ir veiksmīgs. Jā. Tātad viņi to kopē. Un mana pētījuma mērķis ir noskaidrot vai atsakoties no Leonarda Svīta (red. Leonard Sweet) platīna likuma dievkalpojumu kārtībā – vai litānija, ticības apliecība, ir tas trauks, no kura es esmu gatavs atteikties dievkalpojumos jauniešu labā? Tas nav “dzīvais ūdens”, tas nav evaņģēlijs. Tas ir par kādu mēs baznīcu padarām, bet tā vairs nav baznīca. Un līdz ar to mana cīņa ir par to, vai atmest luterāņu dievkalpojumu kārtību pat mūsdienīgos apstākļos, lai efektīvāk iesaistītu pusaudžus un jauniešus? Tas ir tas, ko man tas nozīmē. Jo, kad es vadu dievkalpojumu luterāņiem, vienmēr ir litānija, vienmēr ir ticības apliecība, vienmēr ir pateicības lūgšana mūsdienīgā veidā. Es uzdodu sev jautājumu – ko es esmu gatavs atmest, lai sasniegtu pusaudžus un jauniešus? Un savā draudzē mēs esam mainījušies tik daudz, ka izskatās, ka esam nogājuši garu ceļu šo veikto pārmaiņu dēļ. Tas ir brīnišķīgi. Un jautājums ir vai Tu arī esi ar mieru to darīt?

Sanita: 18:27          Un kā Tu noskaidro, ko vēlas jaunieši? Vai Tu viņiem jautā, vai veic kādu izpēti, vai kā meklējat, ko patiesībā viņi vēlas?

Robert: 18:37         Tas, ko es novēroju sava pētījuma ietvaros, ka esot dievkalpojumos lielākajā daļā luterāņu baznīcu, kad tās pāriet uz mūsdienīgiem dievkalpojumiem, ir atmetušas ierasto dievkalpojumu kārtību un izmanto brīvbaznīcu modeli. Viņi to dara, jo tas darbojas. Bet, spriežot pēc tā, realitāte ir tāda, ka tad, kad jūs esat piemēram, Bramptonas Sv.Trīvienības draudzē Londonā, Anglijā, Alfas kursa mājvietā, kur es būšu nākamnedēļ. Tā ir anglikāņu baznīca, kas ir atteikusies no Anglijas baznīcas dievkalpojumu kārtības un viņu dievkalpojumi… viņiem nav vietas visiem jauniešiem, kas ir viņu dievkalpojumos. Cilvēki stāv un gaida, lai iekļūtu dievkalpojumā. Man tas ir jāņem vērā. Man par to ir jādomā. Šī mēneša beigās, maija beigās, es apmeklēšu brīvbaznīcu Vašingtonā. To apmeklē tūkstošiem cilvēku. Un šī baznīca pērk zemi un būvē jaunu ēku, jaunu dievlūdzēju telpu, jo viņiem nav vietas visiem pusaudžiem un gados jaunajiem, kas ir dievkalpojumos. Viņiem vajag vairāk vietas. Man tas ir jāņem vērā, un tas ir tas, ko es daru savā pētījumā.

Sanita: 19:50           Bet pastāsti man slepeno sastāvdaļu. Vai tā ir tikai mūzika, vai tas kas notiek aiz kulisēm, vai kaut kas cits? Kāpēc cilvēki stāv rindā, lai iekļūtu baznīcā?

Robert: 20:03          Nu, lielā baznīcā ir jābūt mazajām grupām. Mazā baznīcā visi viens otru pazīst. Un tu esi maza grupiņa, bet lielā baznīcā, kur dievkalpojumus apmeklē tik daudz cilvēku. Kāda draudze (red. Willow Creek draudze) Čikāgas apkaimē saprata, ka cilvēki nepilnveidojās, jo tie nāk uz ļoti atklātiem, viņi to sauc par meklētāju dievkalpojumiem, kur cilvēkiem nav daudz ne garīgu zināšanu, ne pieredzes, un neviens līdz ar to garīgi neaug. Un ko šī draudze izdarīja. Viņi izstrādāja ļoti intensīvu mazo grupu programmu, lai mazās grupās cilvēki augtu garīgi un tuvinātos. Un tā nu viena no lietām, ko meklē postmodernisti ir – es gribu būt daļa no kopienas. Tu nebūsi daļa no kopienas, ja tajā ir 5000 vai 20 000 cilvēku. Bet tu vari būt daļa no kopienas mazajā grupā, kas satiekas reizi nedēļā.

Sanita: 21:00           Un ko tas nozīmē būt sabiedrības daļai? Kas man ir jādod pretī? Vai tas ir tas pats – mana uzmanība, mans laiks? Kā tas darbojas, ko cilvēkiem vajadzētu zināt pirms viņi pievienojas mazām grupām? Vai tā ir tikai laika veltīšana vai tāpēc, ka es gribu tur būt, tas ir jautri.

Robert: 21:23           Tu gribi tuvību. Kā teicu, ja biji baznīcā, kurā ir 20 000 cilvēku, tev nav daudz cilvēku, kas tevi pazīst, bet šī mazā grupa tevi pazīst. Viņi zina, ka nākamnedēļ man būs operācija. Viņi zina, ka mana meita ir ļoti slima, un viņi lūdz Dievu par mani. Viņi ir kristiešu kopiena. Kopiena, kas ir vislīdzīgākā pirmā gadsimta mājas baznīcām. Bet pat pirmajā gadsimtā mazās mājas baznīcas satikās, sanāca kopā kā viens ķermenis, lai būtu kopā dievkalpojumos, un tagad tu vari izbaudīt šo tuvības līmeni.

Sanita: 22:00           un tas ir tikai atkal, lai cilvēki saprastu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs,

Robert: 22:00           tas ir pieejams.

Sanita: 22:00           Tāpēc man ir jāatrod, kur ir mana tuvākā baznīca. Un cita lieta, ko es gribēju Tev pajautāt, ir, kā “pārdot” šo vēstījumu – Patiesību. Kur ir tā “Patiesība” priekš jauniešiem. Mēs zinām, ka viņi tik daudz laika pavada internetā, un tajā ir ļoti daudz informācijas. Kā viņus sasniegt, ko viņiem teikt? Kā Tu minēji, citāti no Bībeles neiedarbojas. Tu pieminēji stāstus. Varbūt vēl kaut kas. Kā mārketingot vēstījumu?

Robert: 22:37          Un tu sāki ar labāko veidu – aci pret aci, seju pret seju, balsi pret balsi. Ir tik daudz cilvēku, kas cieš no depresijas. Ir izmisums, ir zudusi cerība. Un tik daudz cilvēku sāk vienkārši ar sajūtās labām ziņām, lai mēģinātu tikt ar to galā. Bet, ja kāds var pastāstīt savu personīgo stāstu, viņa paša pieredzi, kā tu minēji sākumā. “Jā, ir lietas, kas man šobrīd ir patiešām grūtas, bet man ir cerība, man ir uzticība.”

“Kur tu to dabūji?”

“Nu, to es dabūju dievkalpojumā. Klausījos Dieva vārdu. Mēs dziedājām dziesmas par Dievu. Mēs dziedājām dziesmas Dievam. Es saņēmu Dieva miesu un asinis. Un man ir cerība, un man ir drosme, un es tādēļ varu pārdzīvot grūtus laikus. Nāc man līdzi!”

Seja pret seju joprojām ir vislabākais veids. Mūsu draudzē mums ir Facebook grupas cilvēkiem, kas ir mūsu baznīcā, un mums ir Facebook lapa cilvēkiem, kas nav mūsu baznīcā. Tā mums ir publiska seja Facebook, kā arī grupas cilvēkiem mūsu draudzē. Publiskā seja ir ļoti svarīga. Kad es biju seminārā un mans mīļākais profesors runāja ar mani par to, cik svarīgi ir dalība tiešsaistē internetā 21. gadsimtā pirms vēl bija 21. gadsimts. Es mēģināju dalīties ar kristīgiem materiāliem internetā tieši savas Facebook laika joslas ietvaros, jo mani draugi, kas nav kristieši seko man. Man tas nav nepatīkami, jo, ja ir dziesma, kas man ir tiešām nozīmīga Youtube, es ar to padalīšos savā laika joslā. Ja ir patiešām laba mēme (red. interneta mēmes), es to ielikšu savā laika joslā. Es šobrīd studēju Dr.Dallas Willard pielūgsmes, un dažreiz atrodu ļoti īsas, svarīgas domas. Es ar tām padalīšos savā laika joslā. Un tā, lai cilvēki, kas ir mani draugi starp maniem 600 vai vairāk draugiem Facebook, varētu redzēt un piedzīvot garīgas lietas bez jebkāda spiediena. Un tas dod viņiem iespēju izpētīt, vai tas ir viņiem svarīgi, vai tas var notikt viņu pašu dzīvēs.

Sanita: 25: 11         Un par ko jūs runājat Facebook grupās savā draudzē?

Robert: 25: 16      Mums ir Facebook grupa mūsu korim, mums ir grupa Svētdienas skolai, mums ir Facebook grupa pusaudžiem. Mums ir viena Facebook grupa, kas paredzēta visiem draudzes locekļiem. Katra no tām ir savādāka un katrā var ievietot paziņojumus. Tas notiek iekšienē, tas ir baznīcas (draudzes) cilvēkiem. Mēs varam priecāties skatoties bildes grupās, un visi zina, ka ārpus grupas tas neiziet, tas paliek grupā. Tāpēc cilvēki jūtas komfortabli.

Sanita: 25: 53      Un kā tas ir jūsu draudzē? Vai cilvēki iesaistās, kad tiek veikti ieraksti, paziņojumi? Vai viņi iesaistās, uzdod jautājumus? Vai viņi nāk klajā ar dažādiem ieteikumiem vai kā tas notiek?

Robert: 26: 07        Viņi grib redzēt bildes par to, kas notiek. Viņi grib skatīties video par to, kas notiek. Tas ir vispopulārākais, jo viss tagad balstās uz attēlu. Tāpēc, ja es grupā ierakstīšu paziņojumu, visi to izlasīs, un reakcija būs: labi, ok, tagad mēs zinām. Bet tas, kas viņus saista, ir attēli, -vai tie ir bērni, kas dzied baznīcas priekšā, attēls ar kori, vai video vai mūzika, kas tika spēlēta dievkalpojuma laikā. Tas ir tas, kas saista cilvēkus.

Sanita: 26: 39         Kā Tu domā, kāds ir labākais veids, kā sākt runāt ar cilvēku, dalīties ar evaņģēliju un šīm labajām ziņām? “Redzi, es esmu izgājis cauri kam līdzīgam, bet klausies, tici man. Tici man. Tā tas ir tas, kas jādara. Kā Tu domā, kā sākt šo sarunu?

Robert: 27: 00      Es domāju, ka labākais veids kā to darīt ir caur attiecībām. Manuprāt, viens no veidiem postmodernās kultūras pārmaiņās ir no durvīm uz durvīm komunikācija, aukstā evaņģelizācija. Tu mani nepazīsti. Tu neko nezini par mani, un ļoti iespējams, ka rīt es tevi vairs nekad neredzēšu. Tātad mums nav attiecību. Nav nekāda iemesla, lai es tev uzticētos. Bet, ja mēs esam attiecībās, ja esam nonākuši pie kāda punkta kā draugi, kur es jūtos ērti, daloties ar tevi, ka lietas ir patiešām sliktas. Tagad, tās durvis atveras. Tās durvis ir atvērušās, jo es tās atvēru. Tas nenāca no tevis. Tas nāca no manis. Tagad es lūdzu palīdzību. Es jautāju: “Kā tu vispār esi pārcietis šādas lietas?” Un tagad šis cilvēks grib saņemt atbildi. Manā pirmajā juridisko studiju gadā atnāca viens no manu studiju biedriem un jautāja, vai viņa varētu satikties, lai man uzdotu jautājumu. Un es teicu, protams. Mēs ieplānojām laiku, mēs satikāmies, viņa paskatījās uz mani un teica: “Tu taču nebaidies no juridiskās skolas, vai ne?”

Un es teicu: “Nē.”

Viņa turpina: “Bet tu esi vienīgais. Tu esi vienīgais no mums, kas nebaidās. Kāpēc Tu nebaidies no juridiskajām studijām?”

Es teicu: “Zini, es ticu, ka Dievs grib, lai es esmu šeit.” Es viņai “nesitu” tieši pa galvu. Es tikai teicu: “Es ticu, ka Dievs grib, lai es esmu šeit. Un, ja Dievs grib, lai es esmu šeit, tad man ir mana daļa un Dievam ir Dieva daļa. Mana daļa ir studēt. Dieva daļa ir atzīmes. Tāpēc es nesatraucos par to. Tā ir Dieva daļa. Mana daļa ir studēt. Ja es nemācīšos, tad savu daļu neesmu darījis. Bet, ja es izdarīšu savu daļu, tad es ļauju Dievam darīt Dieva daļu un es neuztraukšos par Dieva daļu.”

Un man bija tāda iespēja, jo viņa pamanīja, ka es tiešām esmu mierīgs un man nav bail. Un viņa nesaprata, kāpēc. Un tā reizēm, kad esam patiešām smagās situācijās, cilvēki nāks pie mums un teiks: “Kā jūs to darāt? Es esmu nekam nederīgs” Es atbildētu, ka Dievs ir ar mani ik uz soļa. Nav neviena soļa, ko es speru, kad Dievs nav ar mani. Un tā es varu ar to tikt galā. “Nu, bet kā panākt, lai Dievs būtu ar mani?” Un te tas ir, tās ir attiecības, kas ir sākušās, un tad ir vajadzība, garīga vajadzība. Kad šo vajadzības pauž cilvēks, durvis atveras.

Sanita: 29: 49         Kā tu jūties, kad saki, ka Dievs ir ar mani, tad kāda ir cilvēku reakcija? Ak, viņš ir traks. Atkal, atkal tas Dievs.

Robert: 30: 00    Kad es biju jurists, vienā brīdī mana sekretāre, jo viņa nebija kristiete, man teica: “Es nekad neesmu satikusi nevienu”, un es biju jurists, nevis mācītājs. “Nekad neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas tik ērti runā par Dievu un savu ticību.” Tā ir tikai daļa no manas dzīves. Es nesludinu cilvēkiem. Tas ir tikai… es saku, “Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet es zinu, ka Dievs ir kopā ar mani, un viss būs kārtībā”. Un tāpēc daļa no tā ir staigāt ar Dievu tik cieši kopā. Tā ir tik liela daļa no tavas dzīves, ka runāšana par to ir tikai dabiska lieta. Tu pat nevienu neevaņģelizē; tu vienkārši dalies ar savu dzīvi.

Sanita: 30: 46         Tu dalies ar to, kā Tu juties tajā brīdī un kāda ir Tava pieredze tagad.

Robert: 30:45         Jā

Sanita: 30: 46         Bet vai Tu atceries, kā tas bija Tev pateikt un paziņot cilvēkiem, ka esi kristietis?

Robert:31: 00         Tas bija pirms 45 gadiem. Mēs bijām kopā ar maniem tuvākiem draugiem, maniem draugiem no vidusskolas, kas nebija kristieši. Viņi atbrauca man pakaļ uz koledžu un mēs braucām uz citu pilsētu sešas stundas, man runājot par Dievu.

Sanita:31: 23         Un pēc brauciena viņi Tev pievienojās, lai dotos uz baznīcu?

Robert: 31: 28      Viņi visi ir baznīcā. Viņi visi ir baznīcā, jo zināja, ko es domāju. Viņi zināja, ka priekš manis tas ir nopietni, un viņi zināja, ka vienīgā lieta, kas mani uztrauc, kas mani skar, ir – vai tā ir taisnība? Redz, tā ir atšķirība starp padalīties ar pieredzi un tas man liek justies patiešām labi, man tas tiešām patīk. Tas tev liek justies labi, bet vai tā ir taisnība? Ja tā nav taisnība, tad es domāju, ka to pašu sajūtu var radīt narkotikas. Narkotikas liks tev justies labi. Jā. Bet jautājums ir, vai tā ir taisnība? Un tāpēc es tik daudz laika pavadīju, darot un stāstot par apoloģētiku[5], jo galu galā, ja tā nav taisnība… Vakar (red. lekcijas laikā Dublinā) ar kādu no studentiem, kas bija uz tikšanos, es padalījos ar populāru C.S.Lewis citātu. “Kristīgā ticība, ja tā ir aplama, tai nav nekādas nozīmes, bet ja tā ir patiesa, tai ir bezgalīga nozīme. Kristietība nekad nevar būt vidēji svarīga”. Un pirms dažiem gadiem mana sieva bija izgatavojusi plāksnīti ar šo citātu, lai es to varētu redzēt pāri gaitenim no sava kabineta. Jo pārāk daudz cilvēku baznīcā cenšas kristietību padarīt mēreni svarīgu, un tā nevar būt.

Sanita:32: 54         Jā, ir izaicinājumi, ar kuriem saskaramies ļoti ikdienā, pat ik brīdi. Ikviens cilvēks, ko satiekam, ikviena saruna, vai mēs paliekam, darām, ticam, ka esam kristieši? Kam mēs ticam, vai gribam pārmaiņas, kas vairāk derētu līdzīgi domājošiem, piemēram sabiedrība, kas mums apkārt. Un mēs gribam būt jauki pret viņiem. Bet patiesībā mums ir jānostājas pašiem par sevi un jāsaka: “Tu zini ko, Tev ir jādomā citādi”. Vai arī tas notiek pavisam savādāk?

Robert: 33: 34         Mūsu kultūra domā par Jēzu kā par patiešām jauku. Jēzus bija jauks. Bet bija daudz reižu, kad Jēzus nebija jauks. Un es uzskatu, ka Jēzus vienmēr bija laipns, bet viņš ne vienmēr bija jauks. Un ir kāda atšķirība. Jēzus teica kaut ko ļoti biedējošu. Jēzus beigās teica : “Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls” (red. Luk.9:26) Jēzus tā teica. Jēzus teica, laiku beigās daudzi cilvēki nāks pie manis un teiks: “Kungs, mēs darījām visādas labas lietas Tavā vārdā” (red. Mat.7:21-22). Un Jēzus teiks visā Jaunajā Derībā visbiedējošāko “Es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji” (red. Mat.7:23) Kristīti, rīkojušies Jēzus vārdā, domājot visu dzīvi, ka viņi ir kristieši, un tad dzirdēt no paša Jēzus, ka viņi nav? Nekas nav biedējošāks par to.

Sanita:34: 33         Cerēsim, ka Jēzus mums tā nekad neteiks

Robert: 34: 37         Jēzus mums teica, Pāvils mums teica, “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs ir viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts” (red. Rom.10:9). Tātad runa nav tikai par to, ko mēs darām. Ticība, nozīme ir ticībai sev. Kad man bija 17 gadi, pirms kāds man ko bija teicis par Jēzu, es ienīdu sevi. Es biju labs sportists. Es biju labs students. Man nebija iemesla sevi ienīst, bet es to darīju, es ienīdu sevi. Un ko es sapratu, ka Dievs, kas radīja visu Visumu, miljardiem galaktiku ar miljardiem zvaigžņu katrā galaktikā, mani pietiekami mīlēja, ka, ja es būtu vienīgais cilvēks uz planētas, kas viņam vajadzīgs, viņš nomirtu tikai manis dēļ. Un tieši tāds Dievs grib kļūt par manu mīļāko draugu, pat pēc 45 gadiem, tas nekad nenoveco.

Sanita:35: 43         Tas ir kā arī es jūtos un mans lielākais atklājums bija pieņemt, ka viņš ir man blakus. Viņš ir mans labākais draugs, un tāds vienmēr būs, viņš būs ar mani, un viņš mani nekad nepievils. Tas pasaka visu priekš manis. Tas nav nekas augstāks par mani, vai es neesmu augstāka kā Viņš, bet mēs esam abi kopā ik uz soļa. Tas ir tas, kā es to jūtu un kā es esmu to pieņēmusi sev.

Robert: 36: 21     Kad es sludinu no kanceles, vienmēr izmantoju vienu un to pašu lūgšanu, es ne vienmēr sludinu no kanceles. Bet, kad sludinu no kanceles, vienmēr lietoju vienu un to pašu, ņemts no psalmiem. “Lai Tev tīk manas runas un sirds pārdomas” (red. Ps. 19:15) pants beidzas ar “Kungs, mana klints un mans glābējs”. Bet tā ir mana lūgšana, es to varu beigt, kā vien es vēlos. Es to beidzu ar “Visuma Karali un Mans Dārgākais Draugs”. Tas ir svarīgi. Jo Jēzus ir gan viens, gan otrs. Viņš ir mans dārgākais draugs, bet nav mans draugs kā vecais zēns (red. kā čoms). Jā, viņš nav mans zvejas draugs. Viņš ir visa Visuma Karalis. Un šādi man šīs attiecības ir jāpatur. Man jāatzīst, ka man ir jābūt paklausīgam karalim, bet tajā pašā laikā es esmu viņa draugs.

Sanita: 37: 13         Tā ir ļoti laba doma – Dārgais draugs. Mēs vienmēr sakām “mūsu Kungs”, tā vairāk norādot uz pozīciju, ko sev nosakām.

Robert: 37: 30         Tie abi ir svarīgi. Karalis ir mans draugs, bet es esmu pakļauts Viņam.

Sanita: 37: 37      Protams. Lieliski. Paldies, Robert un es ceru, ka mūsu saruna palīdzēs cilvēkiem sadzirdēt vēstījumu un varbūt kāda dvēsele paskatīsies baznīcas virzienā, un vismaz domās par to – kāda ir patiesība un kur to atrast. Un es ceru, ka mēs satiksimies vasarā Latvijā.

Robert: 38: 00                    Tas būtu lieliski

Sanita: 38: 01                    Paldies

Robert: 38: 02                    Paldies

[1] Pieci vienkārši soļi – dalies, lasi, pārrunā, lūdz un svētī, kas palīdz ģimenei tuvoties Dievam un uzlabot savstarpējās attiecības  www.faith5.org

[2]  Zviedru val. – zviedru galds. Garīgais zviedru galds, brīvi pieejams piedāvājums, no kura mēs katrs paņemam, to kas mums patīk, bet vai vienmēr to, kas ir vēlamais

[3] Kenda Creasy Dean 2010.g. izdotā grāmata “Gandrīz kristietība: ko mūsu pusaudžu ticība saka Amerikāņu baznīcai”. Autors savā pētījumā secina, ka daudzi jaunieši tic dažādam morāles vērtībām, kam nav ekskluzīvas piederības kādai no pasaules reliģijām. Tā nav jauna reliģija vai teoloģija kā tāda, bet tiek identificēta kā vispārpieņemti garīgi uzskati. Tieši šī pārliecību kombinācija iezīmē morālo terapeitisko deismu:

1. Eksistē Dievs, kas radīja un iekārtoja pasauli un pārrauga cilvēka dzīvi uz zemes.
2. Dievs vēlas, lai cilvēki būtu labi, jauki, godīgi, kā to māca Bībele un lielākā daļa pasaules reliģiju.
3. Dzīves galvenais mērķis ir būt laimīgam un justies labi par sevi.
4. Dievam nav jābūt īpaši iesaistītam kāda dzīvē, izņemot gadījumus, kad Dievs ir nepieciešams, lai atrisinātu problēmas.
5. Pēc nāves labi cilvēki nonāk debesīs.

[4] Platīna likums – Izturies pret citiem tā, kā viņi vēlas, lai pret viņiem izturies

Zelta likums – Izturies pret citiem tā, kā Tu gribi lai izturas pret Tevi

[5] Vārds ”apoloģētika” ir radies no sengrieķu vārda “aplogetikos” ar nozīmi aizstāvošs. Tātad, Kristīgā apoloģētika ir teoloģijas nozare jeb zinātne, kas iztirzā un aizstāv Kristīgo ticību. Ir daudz skeptiķu, kas apšauba Dieva esamību un/ vai uzbrūk ticībai Dievam, un Bībelei. Ir daudz kritiķu, kas uzbrūk Bībeles nemaldīgumam, patiesumam un atklāsmei. Ir daudz viltus mācītāju, kas māca nepareizas mācības un noliedz galveno Kristiešu ticības patiesību. Kristiešu apoloģētikas misija ir apkarot šīs kustības un veicināt patiesu sapratni par Dievu un Kristiešu ticību.