fbpx
Esot vienatnē … Kopā

Esot vienatnē … Kopā

Sociālie tīkli – lapas, grupas, pasākumi, konti, kanāli, Live, rezultāti, statistika, mājaslapas… to vieta un nozīme kalpošanā. Kas darbojas, kas ne, ko izmantot un kā un ko lietot. Kas tev seko un kā “iepostot”.

Iepazīsim sociālo tīklu platformas un to izmantošanu kalpošanā – kā ESOT VIENATNĒ BŪT KOPĀ, veidot un celt kristīgo kopienu sociālajos tīklos.
06.03.2021. plkst.10:00 (pēc LV laika), aicinām pievienoties semināru ciklam, kuros Sanita Ausēja dalīsies ar savām zināšanām un pieredzi sociālo tīklu labirintos. Viss notiks Zoom.
Sanita saka, “Atkarībā no pieprasījuma, būs arī piedāvājums. Seminārs vai webinārs vai vienkārši interesentu kopā sanākšana, sauciet kā ērtāk, ar priekšzināšanām vai bez, lai tas neattur, ieguvēji būsim visi. Ja varu būt kā noderīga, labprāt dalīšos un palīdzēšu.”

Tātad pirmā tikšanās 06.03.2021. plkst.10:00 (LV laiks) Tēma: Ievads – Sociālie tīkli un to nozīme kalpošanā (plānotais ilgums 1h)

Iecerētas ir vairākas tikšanās, kurās apskatīsim dažādās informācijas aprites un kopienas veidošanas platformas (Facebook, Youtube, Instagram, mājaslapas, e-pastu sarakstes u.c.), to mērķtiecīgas izmantošanas iespējas kalpošanā – kristīgās vēsts nodošanā, jaunu sekotāju aizsniegšanā. Kāda ir atšķirība starp Facebook lapām un profiliem, grupām. Kā veidot dažādo kanālu saturu, kā optimizēt  ierakstu ievietošanu. Kādus brīvi pieejamus resursus, līdzekļus izmantot. Statistikas, rezultātu analīze un “tulkošana” jaunu sekotāju aizsniegšanā.

Tikšanās ir bezmaksas.

Reģistrācijas anketa pieejama šeit 

Aizpildot reģistrācijas anketu Zoom links tiks nosūtīts uz tavu norādīto e-pasta adresi 05.03.2021.

Ja ir kāds īpašs jautājums, ko vēlies noskaidrot šajā tikšanās reizē,  vai vēlies ko precizēt raksti: [email protected]

Ja domā, ka tas nav tas, kas Tev šobrīd ir nepieciešams, padomā, varbūt tas ir noderīgi kādam citam. Tā ir iespēja, izmanto to! Piesakies!

Vai esmu pietiekami laba?

Vai esmu pietiekami laba?

Kaut kur jābūt. Kaut kas jādara. Aizņemtība. Pārslogotība. Nav laika. Dienai stundu ir par maz. Es nevaru visu paspēt. Es nespēju ar to tikt galā. Bet te pēkšņi. STOP.

Skrējiens apstājas. Dzīves notikumu, apstākļu sakritības, pašu izvēles vai neizskaidrojumu rīkojumu dēļ esam nobremzēti. Nav vairs cilvēku, sabiedrības, komunikācijas, smieklu, smaidu, apskāvienu dzīvajā. Rodas laiks, kuru nepieciešams un ir iespēja izmantot. Bet kam? Saka, ka noteikti sevis pilnveidei. 

Palikt ar sevi. Citam ilgi gaidīta iespēja, citam bailes, kauns un pilnīgs izmisums. Augt un pilnveidoties, piepildīties ar ko tik ilgi kārotu un gaidītu. Vai apklusināt, aizklāt, neatļaut izpausties, izlīst “skeletiem”, kas gadiem krājušies. Vai arī “tarakāni” galva kļūst tik rosīgi, ka tos nevar pat apklusināt.

Vai kaut kas pazīstams?

Kopā ar geštaltterapeiti Lienīti Bēmeri “Svētdienas sarunu” raidījumā “Vientulība un vienatne” sarunājāmies par to, ko nozīmē šie divi vārdi – vientulība un vienatne. Kā tie ietekmē mūsu dzīvi, ikdienu, šodien, šodienas apstākļos. Vai, kā un kad ir nepieciešama palīdzība. Palīdzība sev vai saviem tuvajiem. Pēc raidījuma ieraksta nolēmām, kāpēc gan par to nerunāt vairāk un speram soli tālāk – aicinām uz semināru sievietēm  “VAI ESMU PIETIEKAMI LABA?”.

Savā psihoterapijas privātpraksē Lienīte strādā gan ar sievietēm, gan vīriešiem. Tomēr, pēdējo gadu laikā, ar aizrautību un interesi ir specializējusies tieši sievietes garīgās veselības jautājumos, strādājot ar sievietēm dažādos vecumposmos, sākot no 18 gadu vecuma.

VAI ESMU PIETIEKAMI LABA? Pēc kādiem standartiem vai kritērijiem to mērīt? Kas nosaka kādai man jābūt? Vai pati zinu, kas esmu, kas ar mani noteik, kāda gribu būt? Uz ko tiekties, pēc kā sniegties uz ko raudzīties?

Neparastie apstākļi, ar ko saskaramies. Mūsu spēja, vēlme un iespējas adaptēties jaunajiem noteikumiem un apstākļiem. Mums ir nepieciešams laiks. Bet vai trakajā skrējienā neesam kaut ko pazaudējušas, ko piebremzējot ir grūti atgūt – draugi, sevis mīlestība, pašvērtējums. To vietā ir uzradies kauns, bailes, sajūta, ka esmu nevajadzīga, iekšēji tukša, VIENA. Izmisīga dzīšanās pēc perfekcionisma, ko tik ļoti uzspiež sabiedrība. 

Online seminārs sievietēm “Vai esmu pietiekami laba?” 05.12.2020. plkst.13 (LV laiks) Zoom platformā kopā ar geštaltterapeiti Lienīti Bēmeri, kurā sarunāsimies par vientulību vai vienatni, perfekcionisma ietekmi sievietes dzīvē, atbalsta un pašatbalsta nozīmi, iekšējā komforta un līdzsvara meklējumos. Plānotais semināra ilgums 1h un 30 min. Iespēja pievienoties semināram reģistrējoties.

Reģistrācijas anketa pieejama šeit 

Aizpildot reģistrācijas anketu Zoom links tiks nosūtīts uz tavu norādīto e-pasta adresi 04.12.2020.

Ja ir kāds īpašs jautājums, ko vēlies noskaidrot šajā tikšanās reizē,  vai vēlies ko precizēt raksti: [email protected]

Ja domā, ka tas nav tas, kas Tev šobrīd ir nepieciešams, padomā, varbūt tas ir noderīgi kādam citam tuvam cilvēkam. Tā ir iespēja, izmanto to! Piesakies!

Klausies sarunu ar Lienīti Bēmeri – “Svētdienas sarunas”, 15.11.2020.

Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Es atceros, kad vidusskolā obligātās mācību programmas ietvaros bija jālasa A.Čaka “Mūžības skartie”. Par ko rakstnieks tur runāja? Daļa no mūsu valsts vēstures un tā ir jāzin, nu labi, lasīšu arī.

Paiet gadi. Dzīve mani ir aiznesusi vai aizmetusi prom no Latvijas. Bet katru brīdi arvien vairāk apzinos savu latvietību, savu daļu, piederību Latvijai un atbildību pret senčiem. Atbildību pret tiem, kas cīnījās, lai mēs varētu dzīvot zem sarkanbaltsarkanā karoga brīvā zemē. Un tajā paša laikā man ir atbildība arī pret jauno paaudzi, pret saviem bērniem. Iemācīt to, kas ir Latvija, ko tā nozīmē man, ko tā nozīmēja viņu vecvecākiem un vecvecvecākiem, kas izcieta 2.pasaules kara šausmas un Sibīrijas sūrumu. Es varu tikai iedomāties, cik neizmērojami smagi tas bija, un stāstīt stāstus, ko stāstīja man.

Ja aizkāpjamies līdz Latvijas valsts dibināšanas laikam stāstu stāstītāju dzīvu vairs nav, bet ir palikušas liecības, kas ietvertas vārdā. Kā paaudzes liecību veru grāmatas šodien un lasot ieklausos ik vārdā, zilbē un burtā.

Kādu dienu 2020.gada patriotu nedēļā (11.11-18.11.) saņemu savā telefonā ziņu – audio, kas sākas ar vārdiem:

“Šis ir stāsts par latviešu strēlniekiem. 1916.gada 17.jūlija rītā …”

Tas ir A.Čaka “Mūžības skartie” fragments – pulkveža sprediķis Piņķu baznīcā. Papildus audio ierakstam klāt ir ziņa: “Lasījums ir domāts jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, kuri maz lasa, bet varbūt kaut ko klausās”.

A.Čaks “Mūžības skartie” fragments – pulkveža J.Vācieša sprediķis

Ieklausoties runātāja balsī mani pārņem tirpas. Es klausos un gara acīm redzu baznīcas solus pilnus ar pirms kaujas satrauktiem vīriem, kuru zābaki vēl līdzi nes Zemgales tīrumu valgmi. Rokas tik nesen tvēra arklus un skubināja zirgus darbam, nu tver šauteņu stobrus. Vīru domas kavējas pie mājās palikušajiem mīļajiem.

“Zemgaliešu vīri, rītā kauja.”

Baznīcas telpa ir dievišķa klusuma un esamības piepildīta, un tajā skan balss. Pārliecinoša, klātesoša, piedzīvojoša. Tā aizsviež mani atpakaļ laikā. Starp vārdiem redzu gan pašu pulkvedi, gan runātāju, kas veras altāra gleznā.

” Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.”

Kad sazinos ar sūtītās ziņas autoru, uzzinu, ka šim lasījumam bija paredzēts skanēt Lāčplēša dienas ietvaros, bet sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tas neizdevās. “Lai viss lielais darbs nebūtu vējā, vakarā aizgāju uz baznīcu un ierunāju”, tā raksta Artis. Viņa svarīgākā motivācija šim ierakstam ir jauni cilvēki, lai tie klausītos, padomātu un sirdī glabātu. 

Tālāk jau kopā ar ierakstu e-pastā saņemu vēstuli:

“Man ir kāds mīļš stāsts. Es ar to dalos, kad vien tas ir iespējams un ir kāds, kas uzklausa.

Kādai Skandināvijas mazpilsētas iedzīvotājai bija skaista  jubileja – apaļi simts gadi. Tas ir liels notikums pilsētiņas dzīvē. Vietējās avīzes līdzstrādnieks, intervējot jubilāri, uzdod visai orģinālu jautājumu:

– “Kāds ir jūsu skaistā,ilgā mūža noslēpums ?”

Atbilde ir nedaudz pārsteidzoša:

– “ Ēdiet ko gribiet, dzeriet ko gribiet, priecājaties par dzīvi un esiet pateicīgi.”

Par katru no novēlējumiem būtu ko teikt, bet par pēdējo it īpaši.  Esiet pateicīgi un kā gan jūs varēsiet pārkāpt pirmo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu pārkāpt otro un trešo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu necienīt savu tēvu un māti?!  Divi vārdi, bet kādi dziļumi tajos atklājas!

Šajās agrajās naktīs, kad jau septiņos vakarā  tumsa aiz loga kā piķis, Latvijā ir varoņu nedēļa.  Mēs godinam un īpaši pieminam  tos pateicoties kuriem Latvija IR.

Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie” raksta par viņiem. Par puisi no Slokas, par hulīti no Grīziņkalna, par zvejnieku no Kolkas un dārznieku no Bauskas. Šo puišu un vīru rīcībā nebija socioloģisko aptauju dati par to, cik  procenti no Latvijas iedzīvotājiem vēlas dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Viņi noteikti neizvērtēja visus iespējamos riskus un neoptimizēja iespējamās izmaksas. Viņi ticēja, ka lieli ir Dieva darbi, ka ticot  viss ir iespējams, arī Latvijas valsts. Viņi samaksāja pašu lielāko cenu un mēs ieguvām to, kam neticēja neviens saprātīgi domājošs cilvēks – savu valsti. Neizšķiedīsim šo Dieva svētību strīdos par lielāko gabalu.

Pateicībā pieminot tos, kuri dzīvoja, cieta un dzīvības atdeva par Latviju, tapa šis lasījums no Aleksandra Čaka varoņeposa “ Mūžības skartie “.

Mūsu jaunā paaudze – pusaudži un jaunieši, diemžēl lasa mazāk nekā viņu vecāki . Vispirms un visvairāk šis lasījums ir vēltījums un uzruna viņiem. Klausieties, domājiet, dalieties .

Lai deg jūsu sirdis!Artis V.

Lai gan nepiederu vairs pie jauniešu kategorijas, bet bieži dodu priekšroku audio materiāliem, tā apvienojot vajadzīgo ar lietderīgo, jo šodien ir jāpaspēj tik daudz. Esmu mūsdienu cilvēks, kas atvērts tehniskajam progresam, bet ja lasīt, tad man savās rokās vajag sajust īstu grāmatu.

Tā šis ieraksts nonāca līdz “Svētdienas sarunām”. Pateicība Dievam par Arti, par viņa ieceri, viņa paveikto un Dieva dotajām dāvanām. Izjūtu dziļu cieņu, par spēju tekstu iemācīties no galvas, man ar mēnesi pat nepietiktu. Klausieties, dalieties, piedzīvojiet un dedziet!

Dedziet par Latviju!

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai.”

“Svētdienas sarunas” ir podkāsts – raidījumi, kuros ik svētdienu sarunājamies par cilvēka dzīvē aktuālām tēmām un meklējam atbildes uz daudziem “kāpēc”- par ticību, par kristietību, par Dieva neierobežoto mīlestību un vadību cilvēku dzīvēs.

Klausīties jaunākos raidījumus

Sanita Auseja

Sanita Auseja

Lūdz par pieci

Lūdz par pieci

Aicinām iesaistīties lūgšanās

#Lūdz par pieci 

“Saka, ka lūdzot visi, paši to apzinoties vai nē. Tas dīvainais klusums, kurā mēs ieslīgstam, kad vērojam ko skaistu, vai kad notiek kas ļoti labs vai gluži pretēji – slikts. Tas “Ahh” vai kluss vaids, vai nopūta, vai iekšejās sāpes ko jūtam, ja sāp kādam citam vai laimes asara uz vaiga.

Lai kādi ir vārdi vai skaņas, ko izdvešam, tās ir lūgšanas, kas izteiktas ne tikai sev, bet kaut kam zināmākam kā Tu pats un savādākam nekā pasaule. Vadoties pēc Jēzus dotajiem padomiem, svarīgākais lūgšanā ir nepadoties. Jēzus saka, ka Dievs ir kā draugs, pie kura Tu vērsīsies naktī, ja notikusi nelaime un viņš guļ. Tu klauvēsi, zvanīsi atkal un atkal un lai arī draugs izliktos par beigtu, tu neatlaidīsies, kamēr sasniegsi nepieciešamo. (Lūkas 11:5-8) Vai arī, ka Dievs ir kā nelietīgs tiesnesis, kurš atsakās uzklausīt patieso liecību, jo tajā nav nekā izdevīga viņam, tad apsūdzētais mēģinās un mēģinās pārliecināt un pierādīt, lai sevi attaisnotu. (Lūkas 18:1-8) Dievs tāpat kā mīloši un gādīgi vecāki bērnam, ja bērns lūgs, nedosim taču akmeni maizes vietā, vai čūšku, ja tas lūgs zivi. (Mateja 7:9-11)

Lai kas arī lūgšana būtu vai nebūtu, pats mazākais, kā varam lūgt ir sarunāties paši ar sevi un tā ne vienmēr ir slikta doma. Runā ar sevi par savu dzīvi, par to, ko esi paveicis un kas nav izdevies, par to, kas esi, par cilvēkiem, ko mīli un arī par tiem, ko nē. Runā par to, kas tev ir svarīgi, jo pretēji tu vari aizmirst, kam vispār ir nozīme. Pat ja tu nedomā, ka kāds tevi dzird, vismaz Tu pats sevī klausīsies. Bet tici, kāds klausās, un arī atbild – tici brīnumiem. Tāpat kā Jēzus teica, tēvam, kas lūdza pēc sava dēla dziedināšanas: “Tas visu spēj, kas tic”  un tēvs atbildēja, “es ticu, palīdzi manai neticībai” (Marka 9:14:29)

Bet ko tad, ja zēns netiek dziedināts? Ko tad, ja lūgšanas netiek atbildētas? Vai kāds vispār var uz to atbildēt? Turpini lūgt, saka Jēzus. Atceries guļošo draugu, nelietīgo tiesnesi. Pat ja zēns nomirst, turpini klauvēt pie Dieva durvīm, jo vari būt pārliecināts, pat ja tu savā lūgšanā stosties un nezini īstos vārdus, Dievs tos sadzirdēs un pat ja tev nesniegs atbildi, ko vēlies, viņš dos tev sevi pašu. Un varbūt pašos sirds dziļumos tas ir tieši tas pēc kā mēs katrs ilgojamies.” (F.Bīkners)

Dievs redz to, ko mēs neredzam un nezinām, Viņš atklāj pats sevi.

Mēs, Svētdienas sarunu veidotāji, aicinām lūgt, aicinām iesaistīties “Lūdz par 5” (#lūdzparpieci) 

Lūdz par pieciem cilvēkiem. Par cilvēkiem, kuri Tev ir tuvi, par saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, paziņām. Par cilvēkiem, par kuriem Tu jau lūdz, par kuriem Tu vēlies lūgt. Lūdz par tiem, kur jūti vajadzību. Lūdz par tiem, ko Dievs ieliek sirdī. Lūdz.

Ko lūgt, par ko lūgt? Sāc pavisam vienkārši.

Lūdz, lai Dievs SVĒTĪ:

S – saticība – attiecībām ģimenē, bērniem, attiecībām starp draugiem, sapratni, mīlestību…

V- veselība – aizsardzību, dziedināšanu, enerģiju…

Ē- emocijas – iekšējo mieru, prieku, gudrību, pacietību…

T- ticība – pazemību, glābšanu, grēku nožēlu…

Ī- ienākumi- nodarbinātību, darbu, atpūtu, vaļaspriekiem…

Lūgšana ir ieradums, kas ir iekļaujams mūsu ikdienas ritmā. Lūdz, kad esi viens, lūdz, kad esiet kopā. Lai palīdzētu sev lūgšanā un lai šī apņemšanās izdotos:

  • uzraksti šo cilvēku vārdus uz papīra un/vai pievieno savu lūgšanu sarakstam;
  • šo cilvēku vārdus uz mazām līmlapiņām vari pielikt pie spoguļa;
  • uzliec telefonā atgādinājumu, kā nenokavēt zvanu vai tikšanos, tāpat arī lūgt;
  • novieto šo cilvēku fotogrāfiju vietā, kur lūdz
  • izveido grāmatzīmi ar šo cilvēku vārdiem un izmanto Bībeles lasīšanai

Izvēlies veidu, kas ir vispiemērotākais Tev. Lūgšanām ir milzīgs spēks, ja mēs to darām, ja mēs veidojam attiecības ar Dievu. Lūgšana nav tikai prasīšana, vai jautāšana, kā lūgšana Dievam. Lūgšana ir komunikācija abos virzienos. Kad mēs lūdzam, mums ir jāiemācās ne tikai izteikties, lai Dievs mūs sadzird, ir jāmācās arī klausīties ko Dievs saka mums.

Par to, kas ir lūgšana, kāpēc lūdzam un kāpēc ir jālūdz, kad un kā lūdzam, vai ir pareizas vai nepareizas lūgšanas, klausies Svētdienas sarunu 1.sezonas raidījumu, kur uz šiem jautājumiem atbildes meklē Sanita un Mareks

“Māci man ticēt Kungs! Māci man lūgt!

Ticēt kā bērni tic, bērnišķi lūgt!

Kā bērns Tev pieglaužos un droši paļaujos.

Tev vienam uzticos, Māci man lūgt!”

2.sezonā par savām lūgšanām sarunājāmies lielākā pulkā Sanita, Aija, Egija, Aivars un Andris. Raidījums tapa COVID-19 krīzes laikā, līdz ar to daudz runājām par dziedināšanas lūgšanām un aizlūgšanām par citiem, bet pats svarīgākais dalījāmies ar savu lūgšanu pieredzi.

Visi Svētdienas sarunu 1.sezonas raidījumi klausāmi šeit  2.sezona tiek papildināta katru svētdienu ar jaunu raidījumu, par tēmu, kas ir aktuāla kristiešiem un tiem, kas ir Dieva meklējumos. 2.sezonas raidījumus vari klausīties šeit

Ja Tev rodas jautājumi un varam kā palīdzēt un meklēt atbildes kopā, sazinies ar mums

svetdienas.sarunas”at”gmail.com

Postmodernisms 21.gs. baznīcā

Postmodernisms 21.gs. baznīcā

Postmodernisms un tā izaicinājumi
21.gs. baznīcā

Robert Castro, mācītājs no ASV, Latvijā viesojas jau vairākus gadu desmitus, kalpojot Lutera akadēmijā, Gregora skolā, runājot ar Svētdienas skolu skolotājiem, kā arī viesojoties vairākās draudzēs Latvijā, tiekoties ar jauniešiem, ar jauniešu grupām. Robert runā par postmodernisma ietekmi uz baznīcu un to, kā aizsniegties līdz pusaudžiem, jauniešiem, jaunajiem kristiešiem šajā laikmetā. Aprīļa noslēgumā Roberts viesojās Dublinā, LELB Sv. Pētera luterāņu draudzē Īrijā, kur dalījās ar saviem pētījumiem un pārdomām. “Svētdienas sarunām” bija tā iespēja diskutēt ar Robertu par šiem jautājumiem un ierakstīt interviju.

Roberts runā par pusaudžiem, par jauniešiem, par zudušo paaudzi. Par paaudzēm X, Y un nu jau arī Z. Katrai sava specifika, katrai nepieciešama sava pieeja, ko ir sapratusi patērējošā pasaule, kā komunicēt, kā runāt, kā panākt atsevišķiem indivīdiem vai grupām vēlamo patēriņa rezultātu. Bet kur tajā visā paliek garīgums? Robert runā par jaunajiem kristiešiem. Par tiem, kas kristīgajai ticībai pievienojas divdesmit, trīsdemit vai vēlāk gadu vecumā. Kas notiek ar kristīgo ticību šodien? Vai tā ir tāda pati kā 50 gadus atpakaļ? Kāda tā ir un kādai tai vispār ir jābūt šodien? Kā uzrunāt jauniešus, jaunienācējus kristīgajā ticībā? Kā uzrunāt tos, kam nav ģimeniskās pieredzes kristīgajā ticībā, nav pieredzes no iepriekšējām paaudzēm, nav pieredzes no sabiedriskās kultūras? Pagātne ir atstājusi savas pēdas.

Robert runā par dzīvo ūdeni – evaņģēliju, un trauku, kurā tas ir iepildīts – veidu, kā mēs labo vēsti pasniedzam dažādu paaudžu cilvēkiem. Vai viens un tas pats der visiem? Nav jāatsakās no dzīvā ūdens, bet ir jāpārdomā vai nav pienācis laiks mainīt trauku, kurā tas tiek pasniegts. Vai baznīca tam ir gatava šodien, mainīties? Var iebilst un argumentēt, tas jau notiek Amerikā, bet mums jāatzīst – pasaule mainās, mainās Latvija un maināmies arī mēs, latvieši. Kā šajās pārmaiņās būt mums, kristiešiem. Kā aizsniegt, kā uzrunāt, kā paturēt, kā atvērt sirds durvis Dievam? Tie ir galvenie jautājumi, par ko runājām.

Ar Robert sarunajās un sarunas transkriptu tulkoja Sanita Ausēja. Klausies sarunu angļu valodā, bet tās tulkojums latviešu valodā lasāms zem audio.

Postmodernisms ar Robert Castro

by Sanita Ausēja un Robert Castro | "Svētdienas sarunas"

Sarunas viesis

Robert Castro

 

 Dalies ar epizodi

Postmodernisms un tā izaicinājumi 21.gs. baznīcā

TRANSKRIPTA TULKOJUMS

Sanita: 00:00          Robert, man ir liels prieks ar Tevi iepazīties, un sveikt šeit, Īrijā. Vai vari mums pastāstīt nedaudz vairāk par savu dzīves ceļojumu līdz šim un galvenokārt par to, kāpēc Latvija un kāpēc Īrija?

Robert: 00:15          Mans ceļojums uz Latviju sākās caur Bībeles studijām Milvokī, Viskonsinā, kur Bībeles pētījumus rīkoja latviešu izcelsmes amerikānis, kura latviešu vārds ir Ivars Graudiņš. Ivars bija ASV imigranta dēls; un 1992. gada februārī, mēs runājām par iespēju atbraukt uz Latviju jo Latvija bija kļuvusi brīva, lai kalpotu. Es atbraucu uz Latviju pirmo reizi 1992. gada septembrī, mani uzņēma mācītājs Aivars Beimans Slokā, Jūrmalā. Dievs rūpējās, lai es turpinu braukt kalpot uz Latviju. Tolaik es biju jurists un dēļ savas kalpošanas Latvijā, mani draugi mācītāji mani pārliecināja atstāt likumus un kļūt par mācītāju. Tātad es kalpoju Latvijai jau 27 gadus un esmu bijis Latvijā 30 reizes.

Sanita: 01:19           Tas nozīmē pat vairāk nekā vienu reizi gadā. Un kāpēc Īrija, Dublina?

Robert: 01:26          Man ir vairāki draugi mācītāji Latvijā, kurus esmu iepazinis daudzu gadu laikā, kuri ir kalpojuši Īrijā. Es zināju par Latvijas luterāņu misijas baznīcu Īrijā un ar Arti (red. Eglītis) esam pazīstami jau gadiem. Un tā es viņam ieminējos par iespēju atbraukt uz Īriju, par ko viņš bija ļoti priecīgs, mudināja atbraukt un būtu kopā ar luterāņiem šeit.

Sanita: 01:55          Es zinu, ka viena no lietām, par ko Tu runā, un par ko Tev patīk runāt ir par postmodernismu baznīcā, un izaicinājumiem baznīcām, kas ir aktuāli tagad 21. gadsimtā. Jo mēs visi zinām un mums ir jāatzīst skaitļi … Es zinu, ka nav pareizi runāt par skaitļiem, bet cilvēki neiet tik daudz uz baznīcu kā agrāk. Cilvēki ir apmaldījušies. Cilvēki ir apjukuši ar informāciju, kas mums ir apkārt ikdienā un vienlaikus, ja viņi meklē patiesību, kur to atrast? Bet es uzskatu, ka cilvēki nedomā, ka patiesība ir baznīcā.

Robert: 02:37           Es domāju, ka tā ir taisnība.

Sanita: 02:39           Kādi ir tie lielākie izaicinājumi, lai vērstu cilvēkus atpakaļ, paskatīties baznīcas virzienā un pieļaut, ka varētu aiziet uz baznīcu svētdienā, pabūt tur? “Man jābūt svētdien baznīcā”. Bet lielais jautājums cilvēkiem ir “kāpēc?”

Robert: 02:55           Precīzi. Manuprāt, viena no problēmām, kas baznīcai ir bijusi, ir tā, ka kultūra ir ātri mainījusies un baznīca mainās ļoti lēni vai vispār nemaz. Un tāpēc baznīcas reakcija uz postmodernisma izmaiņām būtībā ir bijusi vai nu ignorēt to, kas nav laba atbilde, jo tad tās vairs nesaskaras ar kultūru; vai pieņemt visu, kas ir postmoderns. Kas arī nav īpaši labi. Jo viena no lietām, kas notiek ar cilvēkiem postmodernisma kultūrā, ir tas, ka viņi zaudē sajūtu par to, kas patiesībā ir patiesība. Un, ja cilvēki domā, ka tas, ko viņi uzskata par patiesu, ir patiesība, tad viņiem patiešām nav vajadzīga baznīca. Tātad ir vajadzīga apziņa, ka kaut kas ir patiess un kaut kas nav. Un man tiešām ir jāzina, kas ir patiesais. Bet tad arī ir jābūt izpratnei, ka baznīcā cilvēki runā patiesību tādā veidā, ko es saprotu un varu attiecināt uz sevi. Un es domāju, ka abas šīs lietas ir svarīgas.

Sanita: 04:00           Un ja mēs skatāmies uz mūsdienām, mūsu ikdienas dzīve, tā ir postmodernā dzīve. Mēs runājam par elkiem, mēs runājam par skaistuma kultu, par individualitāti. Tas ir vēstījums, kas mūs apņem gandrīz katru sekundes daļu, lai kur mēs skatītos. Bet tajā pašā laikā, ja šie elki nonāk kristietībā, cilvēki to nepieņem. Cilvēki domā, ka – “nē”, “tas nav …”, “tas nav pareizi …”, “es negribu par to domāt…”. Un pat tad, ja mēs paziņojam, ka tas ir rakstīts Bībelē… tas ir tas, ko Jēzus teica… es domāju, ka cilvēku reakcija ir: “Tiešām?” Bet, kad to ir teicis kāds cits, tas tiek pārfrāzēts vai kad kāda ietekmīga persona to saka, tad “Ak jā, tas ir…”. Tas veido pilnīgi citu situāciju.

Robert: 04:50          Jā

Sanita: 04:51           Kā jūs Tu uz to skaties? Vai baznīca to spēj? Vai mācītāji var to darīt, kā aizsniegt cilvēkus?

Robert: 05:01           Daļa problēmas ir saistīta ar to, ka postmodernismā viena no lielākajām iezīmēm ir autoritātes zaudēšana. Nevienam neinteresēs, ja teiksim ka, jums tam ir jātic, jo Bībele tā saka. Neviens nebūs ieinteresēts, ja teiksi, Tev tam ir jātic, jo baznīca tā saka. Un kur tad ir autoritāte? Viena no problēmām, ko Tu teici, ir tā, ka cilvēki izceļ citus cilvēkus kā autoritātes.

Sanita: 05:26           Paši sev

Robert: 05:27           Bet pašiem nav ne jausmas, par ko viņi runā. Ko es ar to domāju – garīgums. Lady Gaga ir brīnišķīga izpildītāja. Viņa ir ļoti talantīga. Viņa nav garīgās gudrības avots. Un cilvēki sāk mēģināt padarīt viņu par garīgās gudrības avotu. Bet viņa vienkārši nav. Bet cilvēki grib, lai viņa būtu. Un daļa no tā ir autoritātes trūkums. Daļa no tā ir sliktā izvēle, kam Tu grasies piešķirt autoritāti. Cita daļa šai problēmai ir dažādi veidi, kā dalīties ar patiesību, ne tikai Bībele saka. Tas, ko cilvēki meklē šodien, ir stāsti, kas ir jēgpilni un Bībele ir pilna ar tiem. Tāpēc tā vietā, lai citētu Bībeles nodaļas un pantus, es domāju, ka daudz efektīvāk ir izstāstīt stāstu.

Sanita: 06:16           Par ko?

Robert: 06:26         Par to, kas ir Bībelē, un izstāstīt stāstu. Un lai stāsts dara darbu. Un tā ir liela daļa no sludināšanas postmodernisma kultūrā. Neizmantojiet šo stāstu kā līdzekli. Stāsts ir medijs; lai stāsts dara darbu.

Sanita: 06:35           Kā ar cilvēku sniegtajām liecībām, pieredzi kā tādu, ko viņi ir piedzīvojuši, dalīšanās savos personīgajos stāstos?

Robert: 06:45          Ļoti svarīgi, jā

Sanita:  06:48          Vai tas dod daudz lielāku ietekmi, nekā tikai kāds pants no Bībeles?

Robert: 06:54       Iemesls, kāpēc mācītāji joprojām ir svarīgi, lai arī arvien vairāk un vairāk cilvēki domā, ka mācītāji nav svarīgi, ir tas, ka dažas pieredzes atbilst kristīgajai ticībai un dažas no tām neatbilst kristīgajai ticībai. Personai, kas dalās savā pieredzē, ir bijusi šāda pieredze un tāpēc tā ir leģitīma. Bet, lai izdarītu garīgus secinājumus no pieredzes, ir vajadzīgs kāds, kas zina, ko saka Bībele, lai to attiecinātu. Tāpēc pieredze nekļūst par patiesību. Pieredze var norādīt uz patiesību.

Sanita: 07:38           Vēl viena lieta, par ko Tu runā, ir zaudētā paaudze baznīcai. Cilvēki, kas nezina, kā tas ir iet uz baznīcu. Un tas nozīmē, ka arī viņu bērni to nezina. Ko mēs varam darīt? Kā viņus sasniegt? Ko lai viņiem saka? Vai mums ir jāiet pie viņiem vai jāaicina nākt pie mums?

Robert: 08:03           Abas lietas. Kopīgas lūgšanas, dievkalpojumi ir patiešām svarīga daļa no tā, ko nozīmē būt kristietim. Bet veids, kā šiem cilvēkiem piekļūt, ir palīdzēt saprast, ka šodien Dieva pielūgsme ir ļoti atšķirīga no tās, ko viņi piedzīvojuši pagātnē. Vai arī pielūgsme ir ļoti atšķirīga, salīdzinot ar to, ko viņi ir iedomājušies. Lai tam būtu rezultāts, tad tai arī vajadzētu būt savādākai. Tas nevar būt tāpat, kā tas ir bijis 50 gadus. Un Tu ej un saki cilvēkiem, ka šodien dievkalpojumi un lūgšanas ir savādākas, un aicini viņus nākt un bet viņi ka tā nav. Izaicinājums ir, jā – sazināties ar cilvēkiem, uzrunāt tos, un pēc tam viņiem piedāvāt ko negaidītu, kas viņus iesaistīs. Nevis izklaidēt, bet iesaistīt viņus. Tas liks viņiem palikt.

Sanita: 08:54           Un droši vien jāstrādā ar dažādām maņām, kā tas ir?

Robert: 08:56          Multisensorika ir ļoti svarīga.

Sanita: 09:02           Tā nav tikai runa, mācītāja sludināšana, bet tas ir arī tas, ko mēs redzam, ko jūtam. Tā ir komunikācija starp baznīcas locekļiem, pat tas ir svarīgi, kā mēs satiekamies un sagaidām jaunienācējus baznīcā. Vai viņi grib atgriezties, vai viņi grib palikt un vai viņi atzīst – jā, šī ir vieta, kur es gribu būt.

Robert: 09:24         Kādā pētījumā ir pierādīts, ka vairums cilvēku pieņem lēmumu par to vai viņi atgriezīsies pirmo 10 minūšu laikā. Tāpēc, jā, satikšana un sagaidīšana ir ļoti, ļoti svarīga.

Sanita: 09:34       Ko Tu domā par slavēšanas mūziku? Vai tā ir populāra dievkalpojumos Latvijā, vai arī mēs vairāk paliekam pie vecās, tradicionālās mūzikas, lai saglabātu vairāk veco stilu? Vai arī mēs esam atvērti, lai pārietu pie jaunākās paaudzes, vai šo mūziku atliekam dažādiem notikumiem ārpus baznīcas?

Robert: 09:57         Tas, ko redzu Latvijā, ir baznīcas, kas savienojas ar pusaudžiem un jauniešiem, ir mūsdienīgi dievkalpojumi un tie nav svētdienas rītā. Mana draudze to uztver citādi. Mums ir dažādi dievkalpojumu veidi dažādās svētdienās. Bet Latvijā ir draudzes, kurām ir jauniešu dievkalpojumi piektdienas vakarā, vai tām ir jauniešu dievkalpojumi sestdienas vakarā, vai svētdienas vakarā. Un tāpēc svētdienas rīta dievkalpojumi ir ļoti tradicionāli. Tāpat kā vienmēr. Bet ir vieta un laiks mūsdienīgai pielūgsmei, un es domāju, ka baznīcās, kas to labi dara, šie dievkalpojumi ir ļoti populāri pusaudžu un jauniešu vidū.

Sanita: 10:45           Un kā Tu domā, kad ir tas brīdis, kad pusaudži, jaunieši, gados jaunie pieaugušie, ja viņi nav agrāk bijuši baznīcā, viņu vecāki nav bijuši baznīcā, pat tik jaunā vecumā, kā viņiem atklāt vai likt saprast, ka es gribu – pirmkārt būt tajā sabiedrībā, bet es gribu būt baznīcā, un, jā, Jēzus ir tas, kam es ticu.

Robert: 11:10          Es netiku audzināts baznīcā, tāpēc aizgāju uz dievkalpojumu, jo kāds draugs mani aicināja to izmēģināt, un kāds cits draugs mani uzaicināja nākt līdzi. Tieši tā es nonācu pie pirmā dievkalpojuma. Un es domāju, ka tas notiek arī tagad draudzēs Latvijā, kur jaunieši aicina jauniešus no skolām, no savām darbavietām. Turklāt Vecās Sv Ģertrūdes draudze gados jaunus pieaugušos iesaista caur Alfa kursu un ir izveidojuši svētdienas vakara dievkalpojumus, kā vietu, kur Alfa kursa cilvēki justos komfortabli. Un tas strādā ļoti labi. Es vienīgi bažījos par to, es dotu priekšroku, lai visas paaudzes būtu kopā dievkalpojumos. Un vienīgais veids kā to veiksmīgi darīt, es domāju, ir dažādi dievkalpojumi dažādās svētdienās. Citādi tas var beigties ar divām draudzēm – mums ir vecā draudze, un mums ir jaunā draudze. Atsevišķi dievkalpojumi jauniešiem var radīt šo risku, ka nav viena liela draudze, bet ir divas.

Sanita: 12:25          Un vienlaikus ir svarīgi, kad jaunieši var mācīties no vecākās paaudzes dalīties zināšanās un pieredzē. Mēs daudz ko mācamies esot kopā jauni un veci

Robert: 12:30           Tieši tā. Doktors Ričs Melheims (red. Dr. Rich Melheim) kad pirms diviem gadiem atbrauca uz Latviju un dalījās ne tikai ar Faith5[1], bet arī dalījās ar to, kādi ir starppaaudžu dievkalpojumi. Un Dr. Melheim ir ļoti spēcīgs aizstāvis visu paaudžu dievkalpojumiem. Un to ir ļoti grūti izdarīt ar tradicionālu dievkalpojumu veidu. Tas labi nestrādā.

Sanita: 13:06          Vakar (red.27.04.2019.), kad mēs noklausījāmies Tavu uzstāšanos par postmodernismu šeit, Dublinā, pat pirms tam, mums bija diskusijas par ticību. Tas, kam cilvēki tic mūsdienās, tas ir samaisījums. Tas ir dažādu kultūru sajaukums, un galvenokārt bērni paņem to, ko kam tic viņu vecāki. Tas ir pagānisms sajaukts kopā ar kristietību, kāds piejaukums no indiešiem vai pat kaut kas, ko cilvēki pat nezina kā nosaukt. Bet tas noteikti nav tikai Jēzus. Un Tu to ļoti labi aprakstīji, pieminēji Amerikā veikto pētījumu. Kā sauc to, ka vecāki dažādas ticības samaisa kopā, vai vari mums pastāstīt mazliet vairāk par to?

Robert: 13:56           Protams. Postmodernisma kultūras tendenci var noraksturot ar, zviedru vārdu “smorgasbords” Tas ir garīgs “zviedru galds” [2] Tāpēc tas, ko cilvēki dara, jo mēs esam ļoti individuālistiski un esam ļoti patērējoši, mēs veidojam paši savu ticību, nedaudz paņemot no katras un apvienojot to tā, lai tā būtu pilnīgi unikāla. Mums ir sava personiskā pārliecība, un tā nebalstās patiesībā, bet tā ir mūsu personiskā pārliecība. Un tā mums ir ļoti dārga, jo mēs paši to esam izdomājuši.

Robert: 14:32          Tas, kas notiek Savienoto Valstu kultūrā, ir tas, ka mums ir nosliece uz to, ko grāmatā “Gandrīz kristīgs” dēvē par terapeitisku, morālistisku deismu [3] – noskalot ticību, kas nav kristietība. Tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tas ir populāri, ērti un droši mūsdienu kultūrā. Un tā kā tas ir populāri, ērti un droši, mēs pārāk neuztraucamies par to vai tā ir patiesība vai nē. Un tāda ticība ir kā kultūra, gandrīz kristietība, kas ir ļoti populāra. Un mūsu pārliecinātu kristiešu cīņa kā konfesionālu luterāņu perspektīva ir, ka tas nav kristietības evaņģēlijs. Tas nav tas par ko Mārtiņš Luters bija gatavs mirt.

Sanita: 15:36           Vakar Tu pieminēji, ka savā draudzē cilvēkiem jautā, ko cilvēki gribētu mainīt dievkalpojumā, ko pielikt un ko noņemt nost.

Robert: 15:45           Platīna likums [4]

Sanita: 15:46           Kāds ir Tavs viedoklis? Ko mēs varam pievienot vai no kā mums ir jāatsakās? Ko tu teiktu? Ko Tu atbildētu uz šo jautājumu, ja kāds Tev to jautātu?

Robert: 15:58           Lielākā cīņa ir par to, ka pārāk daudzas draudzes vispār nevēlas mainīties. Un, kad tu neesi ar mieru mainīties, tu būtībā sūti vēstījumu jauniešiem – mums ir vienalga, tu neatzīsti viņus, nerespektē viņus. Mums ir vienalga vai tu atnāc. Tas ir tā, kā tas notiek vai tev patīk vai nē. Tāpēc cīņa ir tajā, ka pārāk daudzas baznīcas nevēlas mainīties. Pašlaik esmu mācītāja brīvdienu studijās. Un tas, ko es pētu, ir mūsdienu dievkalpojumi luterāņu vidē un mūsdienu pielūgsme brīvbaznīcās, un kā tās līdzinās. Mans sākotnējais iespaids ir tāds, ka tad, kad luterāņu baznīcās izpilda mūsdienu mūziku (red. domāts slavēšanas mūziku), viņi pārstāj būt luterāņi. Viņi izmanto brīvbaznīcu formātu un neizmanto ierasto dievkalpojuma kārtību. Viņi nelieto liturģiju, viņi neizmanto ticības apliecību. Viņi sāk izmantot dievkalpojumu kārtību, kā to dara reformētās brīvbaznīcas, jo tāds formāts ir veiksmīgs. Jā. Tātad viņi to kopē. Un mana pētījuma mērķis ir noskaidrot vai atsakoties no Leonarda Svīta (red. Leonard Sweet) platīna likuma dievkalpojumu kārtībā – vai litānija, ticības apliecība, ir tas trauks, no kura es esmu gatavs atteikties dievkalpojumos jauniešu labā? Tas nav “dzīvais ūdens”, tas nav evaņģēlijs. Tas ir par kādu mēs baznīcu padarām, bet tā vairs nav baznīca. Un līdz ar to mana cīņa ir par to, vai atmest luterāņu dievkalpojumu kārtību pat mūsdienīgos apstākļos, lai efektīvāk iesaistītu pusaudžus un jauniešus? Tas ir tas, ko man tas nozīmē. Jo, kad es vadu dievkalpojumu luterāņiem, vienmēr ir litānija, vienmēr ir ticības apliecība, vienmēr ir pateicības lūgšana mūsdienīgā veidā. Es uzdodu sev jautājumu – ko es esmu gatavs atmest, lai sasniegtu pusaudžus un jauniešus? Un savā draudzē mēs esam mainījušies tik daudz, ka izskatās, ka esam nogājuši garu ceļu šo veikto pārmaiņu dēļ. Tas ir brīnišķīgi. Un jautājums ir vai Tu arī esi ar mieru to darīt?

Sanita: 18:27          Un kā Tu noskaidro, ko vēlas jaunieši? Vai Tu viņiem jautā, vai veic kādu izpēti, vai kā meklējat, ko patiesībā viņi vēlas?

Robert: 18:37         Tas, ko es novēroju sava pētījuma ietvaros, ka esot dievkalpojumos lielākajā daļā luterāņu baznīcu, kad tās pāriet uz mūsdienīgiem dievkalpojumiem, ir atmetušas ierasto dievkalpojumu kārtību un izmanto brīvbaznīcu modeli. Viņi to dara, jo tas darbojas. Bet, spriežot pēc tā, realitāte ir tāda, ka tad, kad jūs esat piemēram, Bramptonas Sv.Trīvienības draudzē Londonā, Anglijā, Alfas kursa mājvietā, kur es būšu nākamnedēļ. Tā ir anglikāņu baznīca, kas ir atteikusies no Anglijas baznīcas dievkalpojumu kārtības un viņu dievkalpojumi… viņiem nav vietas visiem jauniešiem, kas ir viņu dievkalpojumos. Cilvēki stāv un gaida, lai iekļūtu dievkalpojumā. Man tas ir jāņem vērā. Man par to ir jādomā. Šī mēneša beigās, maija beigās, es apmeklēšu brīvbaznīcu Vašingtonā. To apmeklē tūkstošiem cilvēku. Un šī baznīca pērk zemi un būvē jaunu ēku, jaunu dievlūdzēju telpu, jo viņiem nav vietas visiem pusaudžiem un gados jaunajiem, kas ir dievkalpojumos. Viņiem vajag vairāk vietas. Man tas ir jāņem vērā, un tas ir tas, ko es daru savā pētījumā.

Sanita: 19:50           Bet pastāsti man slepeno sastāvdaļu. Vai tā ir tikai mūzika, vai tas kas notiek aiz kulisēm, vai kaut kas cits? Kāpēc cilvēki stāv rindā, lai iekļūtu baznīcā?

Robert: 20:03          Nu, lielā baznīcā ir jābūt mazajām grupām. Mazā baznīcā visi viens otru pazīst. Un tu esi maza grupiņa, bet lielā baznīcā, kur dievkalpojumus apmeklē tik daudz cilvēku. Kāda draudze (red. Willow Creek draudze) Čikāgas apkaimē saprata, ka cilvēki nepilnveidojās, jo tie nāk uz ļoti atklātiem, viņi to sauc par meklētāju dievkalpojumiem, kur cilvēkiem nav daudz ne garīgu zināšanu, ne pieredzes, un neviens līdz ar to garīgi neaug. Un ko šī draudze izdarīja. Viņi izstrādāja ļoti intensīvu mazo grupu programmu, lai mazās grupās cilvēki augtu garīgi un tuvinātos. Un tā nu viena no lietām, ko meklē postmodernisti ir – es gribu būt daļa no kopienas. Tu nebūsi daļa no kopienas, ja tajā ir 5000 vai 20 000 cilvēku. Bet tu vari būt daļa no kopienas mazajā grupā, kas satiekas reizi nedēļā.

Sanita: 21:00           Un ko tas nozīmē būt sabiedrības daļai? Kas man ir jādod pretī? Vai tas ir tas pats – mana uzmanība, mans laiks? Kā tas darbojas, ko cilvēkiem vajadzētu zināt pirms viņi pievienojas mazām grupām? Vai tā ir tikai laika veltīšana vai tāpēc, ka es gribu tur būt, tas ir jautri.

Robert: 21:23           Tu gribi tuvību. Kā teicu, ja biji baznīcā, kurā ir 20 000 cilvēku, tev nav daudz cilvēku, kas tevi pazīst, bet šī mazā grupa tevi pazīst. Viņi zina, ka nākamnedēļ man būs operācija. Viņi zina, ka mana meita ir ļoti slima, un viņi lūdz Dievu par mani. Viņi ir kristiešu kopiena. Kopiena, kas ir vislīdzīgākā pirmā gadsimta mājas baznīcām. Bet pat pirmajā gadsimtā mazās mājas baznīcas satikās, sanāca kopā kā viens ķermenis, lai būtu kopā dievkalpojumos, un tagad tu vari izbaudīt šo tuvības līmeni.

Sanita: 22:00           un tas ir tikai atkal, lai cilvēki saprastu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs,

Robert: 22:00           tas ir pieejams.

Sanita: 22:00           Tāpēc man ir jāatrod, kur ir mana tuvākā baznīca. Un cita lieta, ko es gribēju Tev pajautāt, ir, kā “pārdot” šo vēstījumu – Patiesību. Kur ir tā “Patiesība” priekš jauniešiem. Mēs zinām, ka viņi tik daudz laika pavada internetā, un tajā ir ļoti daudz informācijas. Kā viņus sasniegt, ko viņiem teikt? Kā Tu minēji, citāti no Bībeles neiedarbojas. Tu pieminēji stāstus. Varbūt vēl kaut kas. Kā mārketingot vēstījumu?

Robert: 22:37          Un tu sāki ar labāko veidu – aci pret aci, seju pret seju, balsi pret balsi. Ir tik daudz cilvēku, kas cieš no depresijas. Ir izmisums, ir zudusi cerība. Un tik daudz cilvēku sāk vienkārši ar sajūtās labām ziņām, lai mēģinātu tikt ar to galā. Bet, ja kāds var pastāstīt savu personīgo stāstu, viņa paša pieredzi, kā tu minēji sākumā. “Jā, ir lietas, kas man šobrīd ir patiešām grūtas, bet man ir cerība, man ir uzticība.”

“Kur tu to dabūji?”

“Nu, to es dabūju dievkalpojumā. Klausījos Dieva vārdu. Mēs dziedājām dziesmas par Dievu. Mēs dziedājām dziesmas Dievam. Es saņēmu Dieva miesu un asinis. Un man ir cerība, un man ir drosme, un es tādēļ varu pārdzīvot grūtus laikus. Nāc man līdzi!”

Seja pret seju joprojām ir vislabākais veids. Mūsu draudzē mums ir Facebook grupas cilvēkiem, kas ir mūsu baznīcā, un mums ir Facebook lapa cilvēkiem, kas nav mūsu baznīcā. Tā mums ir publiska seja Facebook, kā arī grupas cilvēkiem mūsu draudzē. Publiskā seja ir ļoti svarīga. Kad es biju seminārā un mans mīļākais profesors runāja ar mani par to, cik svarīgi ir dalība tiešsaistē internetā 21. gadsimtā pirms vēl bija 21. gadsimts. Es mēģināju dalīties ar kristīgiem materiāliem internetā tieši savas Facebook laika joslas ietvaros, jo mani draugi, kas nav kristieši seko man. Man tas nav nepatīkami, jo, ja ir dziesma, kas man ir tiešām nozīmīga Youtube, es ar to padalīšos savā laika joslā. Ja ir patiešām laba mēme (red. interneta mēmes), es to ielikšu savā laika joslā. Es šobrīd studēju Dr.Dallas Willard pielūgsmes, un dažreiz atrodu ļoti īsas, svarīgas domas. Es ar tām padalīšos savā laika joslā. Un tā, lai cilvēki, kas ir mani draugi starp maniem 600 vai vairāk draugiem Facebook, varētu redzēt un piedzīvot garīgas lietas bez jebkāda spiediena. Un tas dod viņiem iespēju izpētīt, vai tas ir viņiem svarīgi, vai tas var notikt viņu pašu dzīvēs.

Sanita: 25: 11         Un par ko jūs runājat Facebook grupās savā draudzē?

Robert: 25: 16      Mums ir Facebook grupa mūsu korim, mums ir grupa Svētdienas skolai, mums ir Facebook grupa pusaudžiem. Mums ir viena Facebook grupa, kas paredzēta visiem draudzes locekļiem. Katra no tām ir savādāka un katrā var ievietot paziņojumus. Tas notiek iekšienē, tas ir baznīcas (draudzes) cilvēkiem. Mēs varam priecāties skatoties bildes grupās, un visi zina, ka ārpus grupas tas neiziet, tas paliek grupā. Tāpēc cilvēki jūtas komfortabli.

Sanita: 25: 53      Un kā tas ir jūsu draudzē? Vai cilvēki iesaistās, kad tiek veikti ieraksti, paziņojumi? Vai viņi iesaistās, uzdod jautājumus? Vai viņi nāk klajā ar dažādiem ieteikumiem vai kā tas notiek?

Robert: 26: 07        Viņi grib redzēt bildes par to, kas notiek. Viņi grib skatīties video par to, kas notiek. Tas ir vispopulārākais, jo viss tagad balstās uz attēlu. Tāpēc, ja es grupā ierakstīšu paziņojumu, visi to izlasīs, un reakcija būs: labi, ok, tagad mēs zinām. Bet tas, kas viņus saista, ir attēli, -vai tie ir bērni, kas dzied baznīcas priekšā, attēls ar kori, vai video vai mūzika, kas tika spēlēta dievkalpojuma laikā. Tas ir tas, kas saista cilvēkus.

Sanita: 26: 39         Kā Tu domā, kāds ir labākais veids, kā sākt runāt ar cilvēku, dalīties ar evaņģēliju un šīm labajām ziņām? “Redzi, es esmu izgājis cauri kam līdzīgam, bet klausies, tici man. Tici man. Tā tas ir tas, kas jādara. Kā Tu domā, kā sākt šo sarunu?

Robert: 27: 00      Es domāju, ka labākais veids kā to darīt ir caur attiecībām. Manuprāt, viens no veidiem postmodernās kultūras pārmaiņās ir no durvīm uz durvīm komunikācija, aukstā evaņģelizācija. Tu mani nepazīsti. Tu neko nezini par mani, un ļoti iespējams, ka rīt es tevi vairs nekad neredzēšu. Tātad mums nav attiecību. Nav nekāda iemesla, lai es tev uzticētos. Bet, ja mēs esam attiecībās, ja esam nonākuši pie kāda punkta kā draugi, kur es jūtos ērti, daloties ar tevi, ka lietas ir patiešām sliktas. Tagad, tās durvis atveras. Tās durvis ir atvērušās, jo es tās atvēru. Tas nenāca no tevis. Tas nāca no manis. Tagad es lūdzu palīdzību. Es jautāju: “Kā tu vispār esi pārcietis šādas lietas?” Un tagad šis cilvēks grib saņemt atbildi. Manā pirmajā juridisko studiju gadā atnāca viens no manu studiju biedriem un jautāja, vai viņa varētu satikties, lai man uzdotu jautājumu. Un es teicu, protams. Mēs ieplānojām laiku, mēs satikāmies, viņa paskatījās uz mani un teica: “Tu taču nebaidies no juridiskās skolas, vai ne?”

Un es teicu: “Nē.”

Viņa turpina: “Bet tu esi vienīgais. Tu esi vienīgais no mums, kas nebaidās. Kāpēc Tu nebaidies no juridiskajām studijām?”

Es teicu: “Zini, es ticu, ka Dievs grib, lai es esmu šeit.” Es viņai “nesitu” tieši pa galvu. Es tikai teicu: “Es ticu, ka Dievs grib, lai es esmu šeit. Un, ja Dievs grib, lai es esmu šeit, tad man ir mana daļa un Dievam ir Dieva daļa. Mana daļa ir studēt. Dieva daļa ir atzīmes. Tāpēc es nesatraucos par to. Tā ir Dieva daļa. Mana daļa ir studēt. Ja es nemācīšos, tad savu daļu neesmu darījis. Bet, ja es izdarīšu savu daļu, tad es ļauju Dievam darīt Dieva daļu un es neuztraukšos par Dieva daļu.”

Un man bija tāda iespēja, jo viņa pamanīja, ka es tiešām esmu mierīgs un man nav bail. Un viņa nesaprata, kāpēc. Un tā reizēm, kad esam patiešām smagās situācijās, cilvēki nāks pie mums un teiks: “Kā jūs to darāt? Es esmu nekam nederīgs” Es atbildētu, ka Dievs ir ar mani ik uz soļa. Nav neviena soļa, ko es speru, kad Dievs nav ar mani. Un tā es varu ar to tikt galā. “Nu, bet kā panākt, lai Dievs būtu ar mani?” Un te tas ir, tās ir attiecības, kas ir sākušās, un tad ir vajadzība, garīga vajadzība. Kad šo vajadzības pauž cilvēks, durvis atveras.

Sanita: 29: 49         Kā tu jūties, kad saki, ka Dievs ir ar mani, tad kāda ir cilvēku reakcija? Ak, viņš ir traks. Atkal, atkal tas Dievs.

Robert: 30: 00    Kad es biju jurists, vienā brīdī mana sekretāre, jo viņa nebija kristiete, man teica: “Es nekad neesmu satikusi nevienu”, un es biju jurists, nevis mācītājs. “Nekad neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas tik ērti runā par Dievu un savu ticību.” Tā ir tikai daļa no manas dzīves. Es nesludinu cilvēkiem. Tas ir tikai… es saku, “Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, bet es zinu, ka Dievs ir kopā ar mani, un viss būs kārtībā”. Un tāpēc daļa no tā ir staigāt ar Dievu tik cieši kopā. Tā ir tik liela daļa no tavas dzīves, ka runāšana par to ir tikai dabiska lieta. Tu pat nevienu neevaņģelizē; tu vienkārši dalies ar savu dzīvi.

Sanita: 30: 46         Tu dalies ar to, kā Tu juties tajā brīdī un kāda ir Tava pieredze tagad.

Robert: 30:45         Jā

Sanita: 30: 46         Bet vai Tu atceries, kā tas bija Tev pateikt un paziņot cilvēkiem, ka esi kristietis?

Robert:31: 00         Tas bija pirms 45 gadiem. Mēs bijām kopā ar maniem tuvākiem draugiem, maniem draugiem no vidusskolas, kas nebija kristieši. Viņi atbrauca man pakaļ uz koledžu un mēs braucām uz citu pilsētu sešas stundas, man runājot par Dievu.

Sanita:31: 23         Un pēc brauciena viņi Tev pievienojās, lai dotos uz baznīcu?

Robert: 31: 28      Viņi visi ir baznīcā. Viņi visi ir baznīcā, jo zināja, ko es domāju. Viņi zināja, ka priekš manis tas ir nopietni, un viņi zināja, ka vienīgā lieta, kas mani uztrauc, kas mani skar, ir – vai tā ir taisnība? Redz, tā ir atšķirība starp padalīties ar pieredzi un tas man liek justies patiešām labi, man tas tiešām patīk. Tas tev liek justies labi, bet vai tā ir taisnība? Ja tā nav taisnība, tad es domāju, ka to pašu sajūtu var radīt narkotikas. Narkotikas liks tev justies labi. Jā. Bet jautājums ir, vai tā ir taisnība? Un tāpēc es tik daudz laika pavadīju, darot un stāstot par apoloģētiku[5], jo galu galā, ja tā nav taisnība… Vakar (red. lekcijas laikā Dublinā) ar kādu no studentiem, kas bija uz tikšanos, es padalījos ar populāru C.S.Lewis citātu. “Kristīgā ticība, ja tā ir aplama, tai nav nekādas nozīmes, bet ja tā ir patiesa, tai ir bezgalīga nozīme. Kristietība nekad nevar būt vidēji svarīga”. Un pirms dažiem gadiem mana sieva bija izgatavojusi plāksnīti ar šo citātu, lai es to varētu redzēt pāri gaitenim no sava kabineta. Jo pārāk daudz cilvēku baznīcā cenšas kristietību padarīt mēreni svarīgu, un tā nevar būt.

Sanita:32: 54         Jā, ir izaicinājumi, ar kuriem saskaramies ļoti ikdienā, pat ik brīdi. Ikviens cilvēks, ko satiekam, ikviena saruna, vai mēs paliekam, darām, ticam, ka esam kristieši? Kam mēs ticam, vai gribam pārmaiņas, kas vairāk derētu līdzīgi domājošiem, piemēram sabiedrība, kas mums apkārt. Un mēs gribam būt jauki pret viņiem. Bet patiesībā mums ir jānostājas pašiem par sevi un jāsaka: “Tu zini ko, Tev ir jādomā citādi”. Vai arī tas notiek pavisam savādāk?

Robert: 33: 34         Mūsu kultūra domā par Jēzu kā par patiešām jauku. Jēzus bija jauks. Bet bija daudz reižu, kad Jēzus nebija jauks. Un es uzskatu, ka Jēzus vienmēr bija laipns, bet viņš ne vienmēr bija jauks. Un ir kāda atšķirība. Jēzus teica kaut ko ļoti biedējošu. Jēzus beigās teica : “Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls” (red. Luk.9:26) Jēzus tā teica. Jēzus teica, laiku beigās daudzi cilvēki nāks pie manis un teiks: “Kungs, mēs darījām visādas labas lietas Tavā vārdā” (red. Mat.7:21-22). Un Jēzus teiks visā Jaunajā Derībā visbiedējošāko “Es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji” (red. Mat.7:23) Kristīti, rīkojušies Jēzus vārdā, domājot visu dzīvi, ka viņi ir kristieši, un tad dzirdēt no paša Jēzus, ka viņi nav? Nekas nav biedējošāks par to.

Sanita:34: 33         Cerēsim, ka Jēzus mums tā nekad neteiks

Robert: 34: 37         Jēzus mums teica, Pāvils mums teica, “ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs ir viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts” (red. Rom.10:9). Tātad runa nav tikai par to, ko mēs darām. Ticība, nozīme ir ticībai sev. Kad man bija 17 gadi, pirms kāds man ko bija teicis par Jēzu, es ienīdu sevi. Es biju labs sportists. Es biju labs students. Man nebija iemesla sevi ienīst, bet es to darīju, es ienīdu sevi. Un ko es sapratu, ka Dievs, kas radīja visu Visumu, miljardiem galaktiku ar miljardiem zvaigžņu katrā galaktikā, mani pietiekami mīlēja, ka, ja es būtu vienīgais cilvēks uz planētas, kas viņam vajadzīgs, viņš nomirtu tikai manis dēļ. Un tieši tāds Dievs grib kļūt par manu mīļāko draugu, pat pēc 45 gadiem, tas nekad nenoveco.

Sanita:35: 43         Tas ir kā arī es jūtos un mans lielākais atklājums bija pieņemt, ka viņš ir man blakus. Viņš ir mans labākais draugs, un tāds vienmēr būs, viņš būs ar mani, un viņš mani nekad nepievils. Tas pasaka visu priekš manis. Tas nav nekas augstāks par mani, vai es neesmu augstāka kā Viņš, bet mēs esam abi kopā ik uz soļa. Tas ir tas, kā es to jūtu un kā es esmu to pieņēmusi sev.

Robert: 36: 21     Kad es sludinu no kanceles, vienmēr izmantoju vienu un to pašu lūgšanu, es ne vienmēr sludinu no kanceles. Bet, kad sludinu no kanceles, vienmēr lietoju vienu un to pašu, ņemts no psalmiem. “Lai Tev tīk manas runas un sirds pārdomas” (red. Ps. 19:15) pants beidzas ar “Kungs, mana klints un mans glābējs”. Bet tā ir mana lūgšana, es to varu beigt, kā vien es vēlos. Es to beidzu ar “Visuma Karali un Mans Dārgākais Draugs”. Tas ir svarīgi. Jo Jēzus ir gan viens, gan otrs. Viņš ir mans dārgākais draugs, bet nav mans draugs kā vecais zēns (red. kā čoms). Jā, viņš nav mans zvejas draugs. Viņš ir visa Visuma Karalis. Un šādi man šīs attiecības ir jāpatur. Man jāatzīst, ka man ir jābūt paklausīgam karalim, bet tajā pašā laikā es esmu viņa draugs.

Sanita: 37: 13         Tā ir ļoti laba doma – Dārgais draugs. Mēs vienmēr sakām “mūsu Kungs”, tā vairāk norādot uz pozīciju, ko sev nosakām.

Robert: 37: 30         Tie abi ir svarīgi. Karalis ir mans draugs, bet es esmu pakļauts Viņam.

Sanita: 37: 37      Protams. Lieliski. Paldies, Robert un es ceru, ka mūsu saruna palīdzēs cilvēkiem sadzirdēt vēstījumu un varbūt kāda dvēsele paskatīsies baznīcas virzienā, un vismaz domās par to – kāda ir patiesība un kur to atrast. Un es ceru, ka mēs satiksimies vasarā Latvijā.

Robert: 38: 00                    Tas būtu lieliski

Sanita: 38: 01                    Paldies

Robert: 38: 02                    Paldies

[1] Pieci vienkārši soļi – dalies, lasi, pārrunā, lūdz un svētī, kas palīdz ģimenei tuvoties Dievam un uzlabot savstarpējās attiecības  www.faith5.org

[2]  Zviedru val. – zviedru galds. Garīgais zviedru galds, brīvi pieejams piedāvājums, no kura mēs katrs paņemam, to kas mums patīk, bet vai vienmēr to, kas ir vēlamais

[3] Kenda Creasy Dean 2010.g. izdotā grāmata “Gandrīz kristietība: ko mūsu pusaudžu ticība saka Amerikāņu baznīcai”. Autors savā pētījumā secina, ka daudzi jaunieši tic dažādam morāles vērtībām, kam nav ekskluzīvas piederības kādai no pasaules reliģijām. Tā nav jauna reliģija vai teoloģija kā tāda, bet tiek identificēta kā vispārpieņemti garīgi uzskati. Tieši šī pārliecību kombinācija iezīmē morālo terapeitisko deismu:

  1. Eksistē Dievs, kas radīja un iekārtoja pasauli un pārrauga cilvēka dzīvi uz zemes.
  2. Dievs vēlas, lai cilvēki būtu labi, jauki, godīgi, kā to māca Bībele un lielākā daļa pasaules reliģiju.
  3. Dzīves galvenais mērķis ir būt laimīgam un justies labi par sevi.
  4. Dievam nav jābūt īpaši iesaistītam kāda dzīvē, izņemot gadījumus, kad Dievs ir nepieciešams, lai atrisinātu problēmas.
  5. Pēc nāves labi cilvēki nonāk debesīs.


[4]
 Platīna likums – Izturies pret citiem tā, kā viņi vēlas, lai pret viņiem izturies

Zelta likums – Izturies pret citiem tā, kā Tu gribi lai izturas pret Tevi

[5] Vārds ”apoloģētika” ir radies no sengrieķu vārda “aplogetikos” ar nozīmi aizstāvošs. Tātad, Kristīgā apoloģētika ir teoloģijas nozare jeb zinātne, kas iztirzā un aizstāv Kristīgo ticību. Ir daudz skeptiķu, kas apšauba Dieva esamību un/ vai uzbrūk ticībai Dievam, un Bībelei. Ir daudz kritiķu, kas uzbrūk Bībeles nemaldīgumam, patiesumam un atklāsmei. Ir daudz viltus mācītāju, kas māca nepareizas mācības un noliedz galveno Kristiešu ticības patiesību. Kristiešu apoloģētikas misija ir apkarot šīs kustības un veicināt patiesu sapratni par Dievu un Kristiešu ticību.

greeting_dialog_display=”hide”