fbpx

Es atceros, kad vidusskolā obligātās mācību programmas ietvaros bija jālasa A.Čaka “Mūžības skartie”. Par ko rakstnieks tur runāja? Daļa no mūsu valsts vēstures un tā ir jāzin, nu labi, lasīšu arī.

Paiet gadi. Dzīve mani ir aiznesusi vai aizmetusi prom no Latvijas. Bet katru brīdi arvien vairāk apzinos savu latvietību, savu daļu, piederību Latvijai un atbildību pret senčiem. Atbildību pret tiem, kas cīnījās, lai mēs varētu dzīvot zem sarkanbaltsarkanā karoga brīvā zemē. Un tajā paša laikā man ir atbildība arī pret jauno paaudzi, pret saviem bērniem. Iemācīt to, kas ir Latvija, ko tā nozīmē man, ko tā nozīmēja viņu vecvecākiem un vecvecvecākiem, kas izcieta 2.pasaules kara šausmas un Sibīrijas sūrumu. Es varu tikai iedomāties, cik neizmērojami smagi tas bija, un stāstīt stāstus, ko stāstīja man.

Ja aizkāpjamies līdz Latvijas valsts dibināšanas laikam stāstu stāstītāju dzīvu vairs nav, bet ir palikušas liecības, kas ietvertas vārdā. Kā paaudzes liecību veru grāmatas šodien un lasot ieklausos ik vārdā, zilbē un burtā.

Kādu dienu 2020.gada patriotu nedēļā (11.11-18.11.) saņemu savā telefonā ziņu – audio, kas sākas ar vārdiem:

“Šis ir stāsts par latviešu strēlniekiem. 1916.gada 17.jūlija rītā …”

Tas ir A.Čaka “Mūžības skartie” fragments – pulkveža sprediķis Piņķu baznīcā. Papildus audio ierakstam klāt ir ziņa: “Lasījums ir domāts jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, kuri maz lasa, bet varbūt kaut ko klausās”.

A.Čaks “Mūžības skartie” fragments – pulkveža J.Vācieša sprediķis

Ieklausoties runātāja balsī mani pārņem tirpas. Es klausos un gara acīm redzu baznīcas solus pilnus ar pirms kaujas satrauktiem vīriem, kuru zābaki vēl līdzi nes Zemgales tīrumu valgmi. Rokas tik nesen tvēra arklus un skubināja zirgus darbam, nu tver šauteņu stobrus. Vīru domas kavējas pie mājās palikušajiem mīļajiem.

“Zemgaliešu vīri, rītā kauja.”

Baznīcas telpa ir dievišķa klusuma un esamības piepildīta, un tajā skan balss. Pārliecinoša, klātesoša, piedzīvojoša. Tā aizsviež mani atpakaļ laikā. Starp vārdiem redzu gan pašu pulkvedi, gan runātāju, kas veras altāra gleznā.

” Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.”

Kad sazinos ar sūtītās ziņas autoru, uzzinu, ka šim lasījumam bija paredzēts skanēt Lāčplēša dienas ietvaros, bet sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tas neizdevās. “Lai viss lielais darbs nebūtu vējā, vakarā aizgāju uz baznīcu un ierunāju”, tā raksta Artis. Viņa svarīgākā motivācija šim ierakstam ir jauni cilvēki, lai tie klausītos, padomātu un sirdī glabātu. 

Tālāk jau kopā ar ierakstu e-pastā saņemu vēstuli:

“Man ir kāds mīļš stāsts. Es ar to dalos, kad vien tas ir iespējams un ir kāds, kas uzklausa.

Kādai Skandināvijas mazpilsētas iedzīvotājai bija skaista  jubileja – apaļi simts gadi. Tas ir liels notikums pilsētiņas dzīvē. Vietējās avīzes līdzstrādnieks, intervējot jubilāri, uzdod visai orģinālu jautājumu:

– “Kāds ir jūsu skaistā,ilgā mūža noslēpums ?”

Atbilde ir nedaudz pārsteidzoša:

– “ Ēdiet ko gribiet, dzeriet ko gribiet, priecājaties par dzīvi un esiet pateicīgi.”

Par katru no novēlējumiem būtu ko teikt, bet par pēdējo it īpaši.  Esiet pateicīgi un kā gan jūs varēsiet pārkāpt pirmo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu pārkāpt otro un trešo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu necienīt savu tēvu un māti?!  Divi vārdi, bet kādi dziļumi tajos atklājas!

Šajās agrajās naktīs, kad jau septiņos vakarā  tumsa aiz loga kā piķis, Latvijā ir varoņu nedēļa.  Mēs godinam un īpaši pieminam  tos pateicoties kuriem Latvija IR.

Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie” raksta par viņiem. Par puisi no Slokas, par hulīti no Grīziņkalna, par zvejnieku no Kolkas un dārznieku no Bauskas. Šo puišu un vīru rīcībā nebija socioloģisko aptauju dati par to, cik  procenti no Latvijas iedzīvotājiem vēlas dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Viņi noteikti neizvērtēja visus iespējamos riskus un neoptimizēja iespējamās izmaksas. Viņi ticēja, ka lieli ir Dieva darbi, ka ticot  viss ir iespējams, arī Latvijas valsts. Viņi samaksāja pašu lielāko cenu un mēs ieguvām to, kam neticēja neviens saprātīgi domājošs cilvēks – savu valsti. Neizšķiedīsim šo Dieva svētību strīdos par lielāko gabalu.

Pateicībā pieminot tos, kuri dzīvoja, cieta un dzīvības atdeva par Latviju, tapa šis lasījums no Aleksandra Čaka varoņeposa “ Mūžības skartie “.

Mūsu jaunā paaudze – pusaudži un jaunieši, diemžēl lasa mazāk nekā viņu vecāki . Vispirms un visvairāk šis lasījums ir vēltījums un uzruna viņiem. Klausieties, domājiet, dalieties .

Lai deg jūsu sirdis!Artis V.

Lai gan nepiederu vairs pie jauniešu kategorijas, bet bieži dodu priekšroku audio materiāliem, tā apvienojot vajadzīgo ar lietderīgo, jo šodien ir jāpaspēj tik daudz. Esmu mūsdienu cilvēks, kas atvērts tehniskajam progresam, bet ja lasīt, tad man savās rokās vajag sajust īstu grāmatu.

Tā šis ieraksts nonāca līdz “Svētdienas sarunām”. Pateicība Dievam par Arti, par viņa ieceri, viņa paveikto un Dieva dotajām dāvanām. Izjūtu dziļu cieņu, par spēju tekstu iemācīties no galvas, man ar mēnesi pat nepietiktu. Klausieties, dalieties, piedzīvojiet un dedziet!

Dedziet par Latviju!

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai.”

“Svētdienas sarunas” ir podkāsts – raidījumi, kuros ik svētdienu sarunājamies par cilvēka dzīvē aktuālām tēmām un meklējam atbildes uz daudziem “kāpēc”- par ticību, par kristietību, par Dieva neierobežoto mīlestību un vadību cilvēku dzīvēs.

Klausīties jaunākos raidījumus

Sanita Auseja

Sanita Auseja