fbpx
Kam mēs ticam

Kam mēs ticam

Kam mēs ticam

1.sezona 1.raidījums

Kam ticam šodien? Cūkas laimei, saviem spēkiem, savai gribēšanai, savai varēšanai? Uz ko mēs balstām savu dzīvi? Kā veidojam savas dzīves vadlīnijas? Vai tās bāzējās uz to, ko esam izlasījuši kaut kur, ko mums kāds ir teicis? Vai tomēr mēs mēģinām paši izdzīvot savu dzīvi pēc labākās iespējas? Kā mēs katrs pats nonākam pie atziņas – kam ticēt? Vai ticēt vīram, sievai, vecākiem, draugiem, skolotājiem, savam priekšniekam, kolēģim, valsts prezidentam? Vai varbūt vienkārši sastaptam cilvēkam uz ielas, ar kuru ir izvērtušās no sirds sarunas?

Saruna, kurā Sanita un Mareks meklē atbildes uz jautājumu  – Kam tad mēs ticam, kam cilvēki tic šodien?

Mareks saka, ka viņam nav vajadzīga Google, jo viņa sieva zina visu. Bet gribas lāpstu “iecirst” tā  dziļāk un izrakt kaut ko vairāk. No kā mēs paņemam savu dzīves vadlīniju? Kas ir tie cilvēki, kam mēs ticam, no kā mēs ņemam savu dzīvesveidu, uz ko mēs paļaujamies, kam mēs pieķeramies? Mēs mācāmies un kopējam, gēnu līmenī to ņemam no saviem senčiem, sabiedrības, valsts … Tas ir mūsu būtības sākuma punkts. Bet gribas taču dzīvē “kalt pašam savu laimi”. Ir brīži, kad nu negribas taču būt tādam, kā mani vecāki.

Kristīgā ticība un tās vieta mūsu sabiedrības attīstībā? Kas būtu mūsu sabiedrība šodien bez kristīgās ticības? Demokrātija, slimo aprūpe, izglītība …. lietas, kas ir izaugušas no kristīgās ticības. Vai varam iedomāties savu dzīvi bez tām šodien? Bet vai vienmēr esam varējuši pastāvēt par savu ticību? Vai esam varējuši stāvēt pretī varai, politikai, zinātnei, kas ir mēģinājusi mums pierādīt, ka nekā vairāk, augstāka, lielāka, varenāka nav.

Dievs? Kontakts ar to? Attiecības ar Dievu? Kas ir Dievs? Kur Dievs ir? Kā satikties ar Dievu? Kāds ir Dievs? Kur meklēt atbildes? Cilvēkos? Baznīcā? Ja es meklēju atbildes, vai arī Dievs nemeklē atbildes tieši tāpat? Kas esmu es Dievaprāt? Kur es esmu? Kāds es esmu? Mēs – Es un Dievs, turamies noteiktā distancē viens no otra. Iemesls? Dievs ir dzīvs, Dievs komunicē. Bet vai es gribu zināt, ko Dievs domā par mani? Es pats esmu dievs. Dievs sev, savam ego, savam lepnumam, saviem līdzcilvēkiem.

Vai Dievs ir? Pārdabisks, valda visur un pār visiem. Bet vai kāds to var pierādīt? Pierādi man, ka Dievs ir! Faktus, zinātni, man dodiet!

Dievu var atklāt tikai, ja Dievs pats sevi atklāj. Dievs pats sevi atklāj tikai tad, kad cilvēks pats to vēlas. Cilvēks pats vēlas, ja cilvēks Dievu meklē.

 “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! Jo katrs, kas lūdz, saņem, kas meklē – atrod, un kas klauvē, tam tiek atvērts.” (Mat. 7:7-9)

Lūdziet! Dievs, es nezinu vai Tu esi vai neesi, jo man nav pārliecības. Ja Tu esi, es gribu, lai Tu atklājies.

Dievs mums atklājas veidā, kādā mēs vislabāk Viņu uztversim, saprotīsim. Dievs pieskaras mūsu apziņai, pārliecībai. Un pēkšņi mēs saprotam, ka Dievs ir blakus, ka Dievs ir par mums nevis pret mums. Dievs nenāk ar varu, Dievs neuzbāžas, ja cilvēks to nevēlas. Dievs ienāk tad, kad cilvēks to vēlās un cilvēkam ļauj saprast, cik ļoti Dievs cilvēku mīl.

Dievs ir mīlestība.

Kāpēc gan neaicināt Dievu draudzēties ar mums, būt mūsu draugam? Atvērt durvis Dievam no savas sirds puses.

Cilvēkiem, kas ir ilgi nav sastapuši Dievu savās dzīvē, pienāk krīze un šādos brīžos Dievs mēdz atklāties. Taču nav jāpiedzīvo krīze, lai sastaptu Dievu.

Lūdzie! Dievs, es negribu piedzīvot Tevi caur krīzēm, sāpinājumiem!

Mēs gribam, lai mums kāds palīdzētu, un mēs sākam savas sirds durvis vērt vaļā Dievam.

Vai cilvēks pazīst Dievu? Cilvēkam nav jākonkurē ar Dievu. Dievs nav, lai izrādītu savu varenību, pārspēku. Dievs cilvēku ceļ. Atvērt savas sirds kambarus Dievam, arī tos dziļākos, kas noslēpti no visiem, arī no sevis paša – lai nesāp, lai neatgādina, lai netraucē. Bet vai dzīvības spēks mūsos riņķo pilnvērtīgi? Vai tas nerada klibošanu ar vienu ar kāju? It kā jau pierasts, citiem taču dzīvē iet vēl trakāk. Mēs pierodam, aizmirstam, nepamanām. Un tad satiekam kādu, kas mums uzdot tikai vienu jautājumu: “Kā Tu tā vari dzīvot?” Kā dzīvot? Un Tu paskaties uz savu dzīvi no malas… Noputējusi, traips tur, traips šur, kaut kur varbūt jau pavisam iekaltis un pat sastāvējies. Un reizēm iezogas doma par dzīvības iznīcināšanu, jo nav taču vērts. Bet ir vērts dzīvot, jo tāda iespēja mums dota tikai viena.

Kāds Viņš ir tas, kam mēs ticam? Vislabāk to iepazīt pašam, šodien. Sāc ar Bībeli. Sāc iepazīt Bībeli. Satiecies, parunājies ar kādu kristieti, ar mācītāju. Apmeklē kristīgu pasākumu. Aizej uz baznīcu.

Saka, ka kristieši ir kā mēsli. Ja saliek visus vienā čupā tie smird, bet ja viņus izmētā pa lauku, tie mēslo zemi, tie dod zemei augšanu. Ja kristietis neiet uz āru un nedara labas lietas, tad lēnām tā lieta sāk bojāties un pūt. Ūdenim, kas nāk no Dieva un plūst cauri cilvēkiem, ir jābūt kā upei – cauri tekošai, bez aizsprostojumiem vai dambjiem.

Ir pagājis gads kopš pirmā “Svētdienas sarunu”raidījuma. Klausoties to vēlreiz un vēlreiz, tas aicina turpināt arī šodien par to, kam mēs ticam ar Netflix seriālā “Mesija” (2020) redzēto Opras Vinfrijas citātu:

“Tu kļūsti par to, kam Tu tici, nevis par to, ko Tu domā vai tici”.

 “Tu kļūsti par to, kam Tu tici …”

Filma “Mesija” (publicēta 01.01.2020. Netflix) – modernās pasaules reakcija, redzējums par cilvēku, kurš paradās Vidējos Austrumos un apgalvo, ka ir Jēzus. Filmā tiek izmantots daudz vārdu, nosaukumu spēles, sajaucot kultūras, reliģijas, politiku, lielvaras, to ietekmi, mūsu ikdienu, vienā lielā traukā ar dažādiem sižeta pavērsiena pavedieniem.

Kam mēs ticam šodien?

Filmas 1.sezonas 10 sērijas liek aizdomāties kā tas būtu, ja Jēzus būtu ar mums kopā šodien. Kā mēs raudzītos uz Viņa darītajiem brīnumiem, uz Viņa sludināšanu? Pieslēgtu tehnoloģijas, zinātni, vērtētu, analizētu, radītu šovus, diskusijas … pelnītu no tā? Nelaimē nonākušos mēs steigtu iemūžināt telefonos, jo esam nokļuvuši notikuma epicentrā un varam būt pirmie publicēšanā, paziņošanā. Mēs uz notikumiem lūkojamies caur telefona ekrāniem. Cik viegli vai neiespējami būtu sapulcināt tūkstošus sekotāju Viņam klātienē? Cik sekotu sociālajos tīklos, cik liels influenceris Viņš būtu? Vai ar Viņu gribētu tikties valsts prezidents? Cik daudzi Viņu gribētu “pārdot”? Pārdot  jeb ko, kas ir saistīts ar Viņu, pārvērst naudas zīmēs un ciparos kontā?

Tad tam visam kokteilim pieliekam klāt politiku, varu, ietekmes zonas, sazvērestības teorijas, dažādus izlūkdienestus, struktūras, likumus, interešu konfliktus, žurnālistus… Starp citu arī Latvija šajā seriālā tiek pieminēta 2 reizes, abas politiskajā sakarā.

Minētajam kokteilim pa virsu, kā uz no kūstošā saldējuma pussasķiebtā vafeles konusa, pārlejam pāri šokolādi. Jo ar vienkāršu saldējumu vafeļu glāzītē šodien taču nepietiek. Pārlejam šokolādi, kas ir sajaukums no visiem iespējamajiem veidiem – reliģiju. Lai gan daudz jau nevajag jaukt kopā, lai apjuktu garšā, pietiek vien ar dažām – jūdaismu, islāmu un kristietību. Un tagad nu saproti, kas tajā visā ir patiesība, kura ir tā īstā?

Mums nav jāizvairās, mums nav jāizliekas, ka saldējums kūst. Mums nav jāmēģina nopilējušās piles noslēpt, izberžot tās vēl lielākas. Izsmērētais traips jau nekur nepazudīs, tikai kritīs vēl vairāk acīs, jo būs kļuvis daudziem pamanāms. Vai varam staigāt pelēki šodien? Vai tomēr mums ir jābūt baltiem vai melniem, ticu vai neticu, un ja es ticu Jēzum, vai varu ticēt Allaham?

Kam mēs ticam šodien? Vai tam, ko mums mēģina iestāstīt, “pārdot” citi? Vai mēs paši gribam, mēģinām un varam aizrakt līdz patiesībai? Bet kas vispār šodien ir patiesība? Apstākļu sakritība? Un “Kas būtu, ja būtu” variants nav atkarīgs no mums, bet no kāda mums nezināma, neredzama, neizprotama spēka reliģijā, bet varbūt politikā.

Filma caur fikciju un simboliem rāda pasauli, kāda mēs dzīvojam šodien. Jebkurš spriedums ir OK, jo “mēs kļūstam par to, kam mēs ticam”.  Bet vai tas visu nepadara vēl sarežģītāku? Konspirācijas teorijas, paralēļu, līdzību, vainīgo meklēšana, mēģinājumi izskaidrot neizskaidrojamo, mēģinājumi attaisnot savu rīcību… Filmas autori nesniedz mums atbildes, tās ir jāizdomā, un filmas sižets liek domāt, pašam.

Kas ir šis cilvēks? Mesija, Kristus, Antikrists, terorists, sludinātājs, burvju mākslinieks vai marionete kāda rokās? Kults? Jauna reliģiska kustība? Ceļš uz brīvību vai nāvi? Kaut kas vairāk nekā mēs varam iedomāties? Var iedziļināties simbolos, tulkojumos, informācijā vai dezinformācijā un pilnīgi to visu noliegt. Bet kam mēs ticam šodien?

Mums, cilvēkiem, ir vajadzīgs kāds, kam ticēt. Mēs meklējam cerību, brīvību, patiesību, mīlestību, apgaismību, iedvesmu. Mēs meklējam glābēju. Mēs meklējam kādu, kam ticēt.

“Ar glaimu un pavedinājumu pilniem vārdiem viņš pamudinās tos, kas sliecas pārkāpt derību, galīgi lauzt savu uzticību Tam Kungam; bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības. Sapratīgie tautā daudzus apgaismos, bet ar zobenu un uguni, ar iemešanu cietumā un mantas izlaupīšanu tos uz laiku nomāks un aizkavēs. Savā neveiksmē viņi gan saņems nelielu palīdzību, bet daudzi tiem pievienosies tikai ar viltus domām sirdī.  Arī no sapratīgiem daži kritīs, lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt.” (Dan. 11:32-35)

Tik daudzi pavedieni, aiz kura parausi…. ?

Kam ticēt šodien?