fbpx
Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Es atceros, kad vidusskolā obligātās mācību programmas ietvaros bija jālasa A.Čaka “Mūžības skartie”. Par ko rakstnieks tur runāja? Daļa no mūsu valsts vēstures un tā ir jāzin, nu labi, lasīšu arī.

Paiet gadi. Dzīve mani ir aiznesusi vai aizmetusi prom no Latvijas. Bet katru brīdi arvien vairāk apzinos savu latvietību, savu daļu, piederību Latvijai un atbildību pret senčiem. Atbildību pret tiem, kas cīnījās, lai mēs varētu dzīvot zem sarkanbaltsarkanā karoga brīvā zemē. Un tajā paša laikā man ir atbildība arī pret jauno paaudzi, pret saviem bērniem. Iemācīt to, kas ir Latvija, ko tā nozīmē man, ko tā nozīmēja viņu vecvecākiem un vecvecvecākiem, kas izcieta 2.pasaules kara šausmas un Sibīrijas sūrumu. Es varu tikai iedomāties, cik neizmērojami smagi tas bija, un stāstīt stāstus, ko stāstīja man.

Ja aizkāpjamies līdz Latvijas valsts dibināšanas laikam stāstu stāstītāju dzīvu vairs nav, bet ir palikušas liecības, kas ietvertas vārdā. Kā paaudzes liecību veru grāmatas šodien un lasot ieklausos ik vārdā, zilbē un burtā.

Kādu dienu 2020.gada patriotu nedēļā (11.11-18.11.) saņemu savā telefonā ziņu – audio, kas sākas ar vārdiem:

“Šis ir stāsts par latviešu strēlniekiem. 1916.gada 17.jūlija rītā …”

Tas ir A.Čaka “Mūžības skartie” fragments – pulkveža sprediķis Piņķu baznīcā. Papildus audio ierakstam klāt ir ziņa: “Lasījums ir domāts jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, kuri maz lasa, bet varbūt kaut ko klausās”.

A.Čaks “Mūžības skartie” fragments – pulkveža J.Vācieša sprediķis

Ieklausoties runātāja balsī mani pārņem tirpas. Es klausos un gara acīm redzu baznīcas solus pilnus ar pirms kaujas satrauktiem vīriem, kuru zābaki vēl līdzi nes Zemgales tīrumu valgmi. Rokas tik nesen tvēra arklus un skubināja zirgus darbam, nu tver šauteņu stobrus. Vīru domas kavējas pie mājās palikušajiem mīļajiem.

“Zemgaliešu vīri, rītā kauja.”

Baznīcas telpa ir dievišķa klusuma un esamības piepildīta, un tajā skan balss. Pārliecinoša, klātesoša, piedzīvojoša. Tā aizsviež mani atpakaļ laikā. Starp vārdiem redzu gan pašu pulkvedi, gan runātāju, kas veras altāra gleznā.

” Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.”

Kad sazinos ar sūtītās ziņas autoru, uzzinu, ka šim lasījumam bija paredzēts skanēt Lāčplēša dienas ietvaros, bet sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tas neizdevās. “Lai viss lielais darbs nebūtu vējā, vakarā aizgāju uz baznīcu un ierunāju”, tā raksta Artis. Viņa svarīgākā motivācija šim ierakstam ir jauni cilvēki, lai tie klausītos, padomātu un sirdī glabātu. 

Tālāk jau kopā ar ierakstu e-pastā saņemu vēstuli:

“Man ir kāds mīļš stāsts. Es ar to dalos, kad vien tas ir iespējams un ir kāds, kas uzklausa.

Kādai Skandināvijas mazpilsētas iedzīvotājai bija skaista  jubileja – apaļi simts gadi. Tas ir liels notikums pilsētiņas dzīvē. Vietējās avīzes līdzstrādnieks, intervējot jubilāri, uzdod visai orģinālu jautājumu:

– “Kāds ir jūsu skaistā,ilgā mūža noslēpums ?”

Atbilde ir nedaudz pārsteidzoša:

– “ Ēdiet ko gribiet, dzeriet ko gribiet, priecājaties par dzīvi un esiet pateicīgi.”

Par katru no novēlējumiem būtu ko teikt, bet par pēdējo it īpaši.  Esiet pateicīgi un kā gan jūs varēsiet pārkāpt pirmo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu pārkāpt otro un trešo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu necienīt savu tēvu un māti?!  Divi vārdi, bet kādi dziļumi tajos atklājas!

Šajās agrajās naktīs, kad jau septiņos vakarā  tumsa aiz loga kā piķis, Latvijā ir varoņu nedēļa.  Mēs godinam un īpaši pieminam  tos pateicoties kuriem Latvija IR.

Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie” raksta par viņiem. Par puisi no Slokas, par hulīti no Grīziņkalna, par zvejnieku no Kolkas un dārznieku no Bauskas. Šo puišu un vīru rīcībā nebija socioloģisko aptauju dati par to, cik  procenti no Latvijas iedzīvotājiem vēlas dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Viņi noteikti neizvērtēja visus iespējamos riskus un neoptimizēja iespējamās izmaksas. Viņi ticēja, ka lieli ir Dieva darbi, ka ticot  viss ir iespējams, arī Latvijas valsts. Viņi samaksāja pašu lielāko cenu un mēs ieguvām to, kam neticēja neviens saprātīgi domājošs cilvēks – savu valsti. Neizšķiedīsim šo Dieva svētību strīdos par lielāko gabalu.

Pateicībā pieminot tos, kuri dzīvoja, cieta un dzīvības atdeva par Latviju, tapa šis lasījums no Aleksandra Čaka varoņeposa “ Mūžības skartie “.

Mūsu jaunā paaudze – pusaudži un jaunieši, diemžēl lasa mazāk nekā viņu vecāki . Vispirms un visvairāk šis lasījums ir vēltījums un uzruna viņiem. Klausieties, domājiet, dalieties .

Lai deg jūsu sirdis!Artis V.

Lai gan nepiederu vairs pie jauniešu kategorijas, bet bieži dodu priekšroku audio materiāliem, tā apvienojot vajadzīgo ar lietderīgo, jo šodien ir jāpaspēj tik daudz. Esmu mūsdienu cilvēks, kas atvērts tehniskajam progresam, bet ja lasīt, tad man savās rokās vajag sajust īstu grāmatu.

Tā šis ieraksts nonāca līdz “Svētdienas sarunām”. Pateicība Dievam par Arti, par viņa ieceri, viņa paveikto un Dieva dotajām dāvanām. Izjūtu dziļu cieņu, par spēju tekstu iemācīties no galvas, man ar mēnesi pat nepietiktu. Klausieties, dalieties, piedzīvojiet un dedziet!

Dedziet par Latviju!

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai.”

“Svētdienas sarunas” ir podkāsts – raidījumi, kuros ik svētdienu sarunājamies par cilvēka dzīvē aktuālām tēmām un meklējam atbildes uz daudziem “kāpēc”- par ticību, par kristietību, par Dieva neierobežoto mīlestību un vadību cilvēku dzīvēs.

Klausīties jaunākos raidījumus

Sanita Auseja

Sanita Auseja

Lūdz par pieci

Lūdz par pieci

Aicinām iesaistīties lūgšanās

#Lūdz par pieci 

“Saka, ka lūdzot visi, paši to apzinoties vai nē. Tas dīvainais klusums, kurā mēs ieslīgstam, kad vērojam ko skaistu, vai kad notiek kas ļoti labs vai gluži pretēji – slikts. Tas “Ahh” vai kluss vaids, vai nopūta, vai iekšejās sāpes ko jūtam, ja sāp kādam citam vai laimes asara uz vaiga.

Lai kādi ir vārdi vai skaņas, ko izdvešam, tās ir lūgšanas, kas izteiktas ne tikai sev, bet kaut kam zināmākam kā Tu pats un savādākam nekā pasaule. Vadoties pēc Jēzus dotajiem padomiem, svarīgākais lūgšanā ir nepadoties. Jēzus saka, ka Dievs ir kā draugs, pie kura Tu vērsīsies naktī, ja notikusi nelaime un viņš guļ. Tu klauvēsi, zvanīsi atkal un atkal un lai arī draugs izliktos par beigtu, tu neatlaidīsies, kamēr sasniegsi nepieciešamo. (Lūkas 11:5-8) Vai arī, ka Dievs ir kā nelietīgs tiesnesis, kurš atsakās uzklausīt patieso liecību, jo tajā nav nekā izdevīga viņam, tad apsūdzētais mēģinās un mēģinās pārliecināt un pierādīt, lai sevi attaisnotu. (Lūkas 18:1-8) Dievs tāpat kā mīloši un gādīgi vecāki bērnam, ja bērns lūgs, nedosim taču akmeni maizes vietā, vai čūšku, ja tas lūgs zivi. (Mateja 7:9-11)

Lai kas arī lūgšana būtu vai nebūtu, pats mazākais, kā varam lūgt ir sarunāties paši ar sevi un tā ne vienmēr ir slikta doma. Runā ar sevi par savu dzīvi, par to, ko esi paveicis un kas nav izdevies, par to, kas esi, par cilvēkiem, ko mīli un arī par tiem, ko nē. Runā par to, kas tev ir svarīgi, jo pretēji tu vari aizmirst, kam vispār ir nozīme. Pat ja tu nedomā, ka kāds tevi dzird, vismaz Tu pats sevī klausīsies. Bet tici, kāds klausās, un arī atbild – tici brīnumiem. Tāpat kā Jēzus teica, tēvam, kas lūdza pēc sava dēla dziedināšanas: “Tas visu spēj, kas tic”  un tēvs atbildēja, “es ticu, palīdzi manai neticībai” (Marka 9:14:29)

Bet ko tad, ja zēns netiek dziedināts? Ko tad, ja lūgšanas netiek atbildētas? Vai kāds vispār var uz to atbildēt? Turpini lūgt, saka Jēzus. Atceries guļošo draugu, nelietīgo tiesnesi. Pat ja zēns nomirst, turpini klauvēt pie Dieva durvīm, jo vari būt pārliecināts, pat ja tu savā lūgšanā stosties un nezini īstos vārdus, Dievs tos sadzirdēs un pat ja tev nesniegs atbildi, ko vēlies, viņš dos tev sevi pašu. Un varbūt pašos sirds dziļumos tas ir tieši tas pēc kā mēs katrs ilgojamies.” (F.Bīkners)

Dievs redz to, ko mēs neredzam un nezinām, Viņš atklāj pats sevi.

Mēs, Svētdienas sarunu veidotāji, aicinām lūgt, aicinām iesaistīties “Lūdz par 5” (#lūdzparpieci) 

Lūdz par pieciem cilvēkiem. Par cilvēkiem, kuri Tev ir tuvi, par saviem ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, paziņām. Par cilvēkiem, par kuriem Tu jau lūdz, par kuriem Tu vēlies lūgt. Lūdz par tiem, kur jūti vajadzību. Lūdz par tiem, ko Dievs ieliek sirdī. Lūdz.

Ko lūgt, par ko lūgt? Sāc pavisam vienkārši.

Lūdz, lai Dievs SVĒTĪ:

S – saticība – attiecībām ģimenē, bērniem, attiecībām starp draugiem, sapratni, mīlestību…

V- veselība – aizsardzību, dziedināšanu, enerģiju…

Ē- emocijas – iekšējo mieru, prieku, gudrību, pacietību…

T- ticība – pazemību, glābšanu, grēku nožēlu…

Ī- ienākumi- nodarbinātību, darbu, atpūtu, vaļaspriekiem…

Lūgšana ir ieradums, kas ir iekļaujams mūsu ikdienas ritmā. Lūdz, kad esi viens, lūdz, kad esiet kopā. Lai palīdzētu sev lūgšanā un lai šī apņemšanās izdotos:

  • uzraksti šo cilvēku vārdus uz papīra un/vai pievieno savu lūgšanu sarakstam;
  • šo cilvēku vārdus uz mazām līmlapiņām vari pielikt pie spoguļa;
  • uzliec telefonā atgādinājumu, kā nenokavēt zvanu vai tikšanos, tāpat arī lūgt;
  • novieto šo cilvēku fotogrāfiju vietā, kur lūdz
  • izveido grāmatzīmi ar šo cilvēku vārdiem un izmanto Bībeles lasīšanai

Izvēlies veidu, kas ir vispiemērotākais Tev. Lūgšanām ir milzīgs spēks, ja mēs to darām, ja mēs veidojam attiecības ar Dievu. Lūgšana nav tikai prasīšana, vai jautāšana, kā lūgšana Dievam. Lūgšana ir komunikācija abos virzienos. Kad mēs lūdzam, mums ir jāiemācās ne tikai izteikties, lai Dievs mūs sadzird, ir jāmācās arī klausīties ko Dievs saka mums.

Par to, kas ir lūgšana, kāpēc lūdzam un kāpēc ir jālūdz, kad un kā lūdzam, vai ir pareizas vai nepareizas lūgšanas, klausies Svētdienas sarunu 1.sezonas raidījumu, kur uz šiem jautājumiem atbildes meklē Sanita un Mareks

“Māci man ticēt Kungs! Māci man lūgt!

Ticēt kā bērni tic, bērnišķi lūgt!

Kā bērns Tev pieglaužos un droši paļaujos.

Tev vienam uzticos, Māci man lūgt!”

2.sezonā par savām lūgšanām sarunājāmies lielākā pulkā Sanita, Aija, Egija, Aivars un Andris. Raidījums tapa COVID-19 krīzes laikā, līdz ar to daudz runājām par dziedināšanas lūgšanām un aizlūgšanām par citiem, bet pats svarīgākais dalījāmies ar savu lūgšanu pieredzi.

Visi Svētdienas sarunu 1.sezonas raidījumi klausāmi šeit  2.sezona tiek papildināta katru svētdienu ar jaunu raidījumu, par tēmu, kas ir aktuāla kristiešiem un tiem, kas ir Dieva meklējumos. 2.sezonas raidījumus vari klausīties šeit

Ja Tev rodas jautājumi un varam kā palīdzēt un meklēt atbildes kopā, sazinies ar mums

svetdienas.sarunas”at”gmail.com

Kam mēs ticam

Kam mēs ticam

Kam mēs ticam

1.sezona 1.raidījums

Kam ticam šodien? Cūkas laimei, saviem spēkiem, savai gribēšanai, savai varēšanai? Uz ko mēs balstām savu dzīvi? Kā veidojam savas dzīves vadlīnijas? Vai tās bāzējās uz to, ko esam izlasījuši kaut kur, ko mums kāds ir teicis? Vai tomēr mēs mēģinām paši izdzīvot savu dzīvi pēc labākās iespējas? Kā mēs katrs pats nonākam pie atziņas – kam ticēt? Vai ticēt vīram, sievai, vecākiem, draugiem, skolotājiem, savam priekšniekam, kolēģim, valsts prezidentam? Vai varbūt vienkārši sastaptam cilvēkam uz ielas, ar kuru ir izvērtušās no sirds sarunas?

Saruna, kurā Sanita un Mareks meklē atbildes uz jautājumu  – Kam tad mēs ticam, kam cilvēki tic šodien?

Mareks saka, ka viņam nav vajadzīga Google, jo viņa sieva zina visu. Bet gribas lāpstu “iecirst” tā  dziļāk un izrakt kaut ko vairāk. No kā mēs paņemam savu dzīves vadlīniju? Kas ir tie cilvēki, kam mēs ticam, no kā mēs ņemam savu dzīvesveidu, uz ko mēs paļaujamies, kam mēs pieķeramies? Mēs mācāmies un kopējam, gēnu līmenī to ņemam no saviem senčiem, sabiedrības, valsts … Tas ir mūsu būtības sākuma punkts. Bet gribas taču dzīvē “kalt pašam savu laimi”. Ir brīži, kad nu negribas taču būt tādam, kā mani vecāki.

Kristīgā ticība un tās vieta mūsu sabiedrības attīstībā? Kas būtu mūsu sabiedrība šodien bez kristīgās ticības? Demokrātija, slimo aprūpe, izglītība …. lietas, kas ir izaugušas no kristīgās ticības. Vai varam iedomāties savu dzīvi bez tām šodien? Bet vai vienmēr esam varējuši pastāvēt par savu ticību? Vai esam varējuši stāvēt pretī varai, politikai, zinātnei, kas ir mēģinājusi mums pierādīt, ka nekā vairāk, augstāka, lielāka, varenāka nav.

Dievs? Kontakts ar to? Attiecības ar Dievu? Kas ir Dievs? Kur Dievs ir? Kā satikties ar Dievu? Kāds ir Dievs? Kur meklēt atbildes? Cilvēkos? Baznīcā? Ja es meklēju atbildes, vai arī Dievs nemeklē atbildes tieši tāpat? Kas esmu es Dievaprāt? Kur es esmu? Kāds es esmu? Mēs – Es un Dievs, turamies noteiktā distancē viens no otra. Iemesls? Dievs ir dzīvs, Dievs komunicē. Bet vai es gribu zināt, ko Dievs domā par mani? Es pats esmu dievs. Dievs sev, savam ego, savam lepnumam, saviem līdzcilvēkiem.

Vai Dievs ir? Pārdabisks, valda visur un pār visiem. Bet vai kāds to var pierādīt? Pierādi man, ka Dievs ir! Faktus, zinātni, man dodiet!

Dievu var atklāt tikai, ja Dievs pats sevi atklāj. Dievs pats sevi atklāj tikai tad, kad cilvēks pats to vēlas. Cilvēks pats vēlas, ja cilvēks Dievu meklē.

 “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts! Jo katrs, kas lūdz, saņem, kas meklē – atrod, un kas klauvē, tam tiek atvērts.” (Mat. 7:7-9)

Lūdziet! Dievs, es nezinu vai Tu esi vai neesi, jo man nav pārliecības. Ja Tu esi, es gribu, lai Tu atklājies.

Dievs mums atklājas veidā, kādā mēs vislabāk Viņu uztversim, saprotīsim. Dievs pieskaras mūsu apziņai, pārliecībai. Un pēkšņi mēs saprotam, ka Dievs ir blakus, ka Dievs ir par mums nevis pret mums. Dievs nenāk ar varu, Dievs neuzbāžas, ja cilvēks to nevēlas. Dievs ienāk tad, kad cilvēks to vēlās un cilvēkam ļauj saprast, cik ļoti Dievs cilvēku mīl.

Dievs ir mīlestība.

Kāpēc gan neaicināt Dievu draudzēties ar mums, būt mūsu draugam? Atvērt durvis Dievam no savas sirds puses.

Cilvēkiem, kas ir ilgi nav sastapuši Dievu savās dzīvē, pienāk krīze un šādos brīžos Dievs mēdz atklāties. Taču nav jāpiedzīvo krīze, lai sastaptu Dievu.

Lūdzie! Dievs, es negribu piedzīvot Tevi caur krīzēm, sāpinājumiem!

Mēs gribam, lai mums kāds palīdzētu, un mēs sākam savas sirds durvis vērt vaļā Dievam.

Vai cilvēks pazīst Dievu? Cilvēkam nav jākonkurē ar Dievu. Dievs nav, lai izrādītu savu varenību, pārspēku. Dievs cilvēku ceļ. Atvērt savas sirds kambarus Dievam, arī tos dziļākos, kas noslēpti no visiem, arī no sevis paša – lai nesāp, lai neatgādina, lai netraucē. Bet vai dzīvības spēks mūsos riņķo pilnvērtīgi? Vai tas nerada klibošanu ar vienu ar kāju? It kā jau pierasts, citiem taču dzīvē iet vēl trakāk. Mēs pierodam, aizmirstam, nepamanām. Un tad satiekam kādu, kas mums uzdot tikai vienu jautājumu: “Kā Tu tā vari dzīvot?” Kā dzīvot? Un Tu paskaties uz savu dzīvi no malas… Noputējusi, traips tur, traips šur, kaut kur varbūt jau pavisam iekaltis un pat sastāvējies. Un reizēm iezogas doma par dzīvības iznīcināšanu, jo nav taču vērts. Bet ir vērts dzīvot, jo tāda iespēja mums dota tikai viena.

Kāds Viņš ir tas, kam mēs ticam? Vislabāk to iepazīt pašam, šodien. Sāc ar Bībeli. Sāc iepazīt Bībeli. Satiecies, parunājies ar kādu kristieti, ar mācītāju. Apmeklē kristīgu pasākumu. Aizej uz baznīcu.

Saka, ka kristieši ir kā mēsli. Ja saliek visus vienā čupā tie smird, bet ja viņus izmētā pa lauku, tie mēslo zemi, tie dod zemei augšanu. Ja kristietis neiet uz āru un nedara labas lietas, tad lēnām tā lieta sāk bojāties un pūt. Ūdenim, kas nāk no Dieva un plūst cauri cilvēkiem, ir jābūt kā upei – cauri tekošai, bez aizsprostojumiem vai dambjiem.

Ir pagājis gads kopš pirmā “Svētdienas sarunu”raidījuma. Klausoties to vēlreiz un vēlreiz, tas aicina turpināt arī šodien par to, kam mēs ticam ar Netflix seriālā “Mesija” (2020) redzēto Opras Vinfrijas citātu:

“Tu kļūsti par to, kam Tu tici, nevis par to, ko Tu domā vai tici”.

 “Tu kļūsti par to, kam Tu tici …”

Filma “Mesija” (publicēta 01.01.2020. Netflix) – modernās pasaules reakcija, redzējums par cilvēku, kurš paradās Vidējos Austrumos un apgalvo, ka ir Jēzus. Filmā tiek izmantots daudz vārdu, nosaukumu spēles, sajaucot kultūras, reliģijas, politiku, lielvaras, to ietekmi, mūsu ikdienu, vienā lielā traukā ar dažādiem sižeta pavērsiena pavedieniem.

Kam mēs ticam šodien?

Filmas 1.sezonas 10 sērijas liek aizdomāties kā tas būtu, ja Jēzus būtu ar mums kopā šodien. Kā mēs raudzītos uz Viņa darītajiem brīnumiem, uz Viņa sludināšanu? Pieslēgtu tehnoloģijas, zinātni, vērtētu, analizētu, radītu šovus, diskusijas … pelnītu no tā? Nelaimē nonākušos mēs steigtu iemūžināt telefonos, jo esam nokļuvuši notikuma epicentrā un varam būt pirmie publicēšanā, paziņošanā. Mēs uz notikumiem lūkojamies caur telefona ekrāniem. Cik viegli vai neiespējami būtu sapulcināt tūkstošus sekotāju Viņam klātienē? Cik sekotu sociālajos tīklos, cik liels influenceris Viņš būtu? Vai ar Viņu gribētu tikties valsts prezidents? Cik daudzi Viņu gribētu “pārdot”? Pārdot  jeb ko, kas ir saistīts ar Viņu, pārvērst naudas zīmēs un ciparos kontā?

Tad tam visam kokteilim pieliekam klāt politiku, varu, ietekmes zonas, sazvērestības teorijas, dažādus izlūkdienestus, struktūras, likumus, interešu konfliktus, žurnālistus… Starp citu arī Latvija šajā seriālā tiek pieminēta 2 reizes, abas politiskajā sakarā.

Minētajam kokteilim pa virsu, kā uz no kūstošā saldējuma pussasķiebtā vafeles konusa, pārlejam pāri šokolādi. Jo ar vienkāršu saldējumu vafeļu glāzītē šodien taču nepietiek. Pārlejam šokolādi, kas ir sajaukums no visiem iespējamajiem veidiem – reliģiju. Lai gan daudz jau nevajag jaukt kopā, lai apjuktu garšā, pietiek vien ar dažām – jūdaismu, islāmu un kristietību. Un tagad nu saproti, kas tajā visā ir patiesība, kura ir tā īstā?

Mums nav jāizvairās, mums nav jāizliekas, ka saldējums kūst. Mums nav jāmēģina nopilējušās piles noslēpt, izberžot tās vēl lielākas. Izsmērētais traips jau nekur nepazudīs, tikai kritīs vēl vairāk acīs, jo būs kļuvis daudziem pamanāms. Vai varam staigāt pelēki šodien? Vai tomēr mums ir jābūt baltiem vai melniem, ticu vai neticu, un ja es ticu Jēzum, vai varu ticēt Allaham?

Kam mēs ticam šodien? Vai tam, ko mums mēģina iestāstīt, “pārdot” citi? Vai mēs paši gribam, mēģinām un varam aizrakt līdz patiesībai? Bet kas vispār šodien ir patiesība? Apstākļu sakritība? Un “Kas būtu, ja būtu” variants nav atkarīgs no mums, bet no kāda mums nezināma, neredzama, neizprotama spēka reliģijā, bet varbūt politikā.

Filma caur fikciju un simboliem rāda pasauli, kāda mēs dzīvojam šodien. Jebkurš spriedums ir OK, jo “mēs kļūstam par to, kam mēs ticam”.  Bet vai tas visu nepadara vēl sarežģītāku? Konspirācijas teorijas, paralēļu, līdzību, vainīgo meklēšana, mēģinājumi izskaidrot neizskaidrojamo, mēģinājumi attaisnot savu rīcību… Filmas autori nesniedz mums atbildes, tās ir jāizdomā, un filmas sižets liek domāt, pašam.

Kas ir šis cilvēks? Mesija, Kristus, Antikrists, terorists, sludinātājs, burvju mākslinieks vai marionete kāda rokās? Kults? Jauna reliģiska kustība? Ceļš uz brīvību vai nāvi? Kaut kas vairāk nekā mēs varam iedomāties? Var iedziļināties simbolos, tulkojumos, informācijā vai dezinformācijā un pilnīgi to visu noliegt. Bet kam mēs ticam šodien?

Mums, cilvēkiem, ir vajadzīgs kāds, kam ticēt. Mēs meklējam cerību, brīvību, patiesību, mīlestību, apgaismību, iedvesmu. Mēs meklējam glābēju. Mēs meklējam kādu, kam ticēt.

“Ar glaimu un pavedinājumu pilniem vārdiem viņš pamudinās tos, kas sliecas pārkāpt derību, galīgi lauzt savu uzticību Tam Kungam; bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības. Sapratīgie tautā daudzus apgaismos, bet ar zobenu un uguni, ar iemešanu cietumā un mantas izlaupīšanu tos uz laiku nomāks un aizkavēs. Savā neveiksmē viņi gan saņems nelielu palīdzību, bet daudzi tiem pievienosies tikai ar viltus domām sirdī.  Arī no sapratīgiem daži kritīs, lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt.” (Dan. 11:32-35)

Tik daudzi pavedieni, aiz kura parausi…. ?

Kam ticēt šodien?

greeting_dialog_display=”hide”