fbpx
Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Patriotu nedēļā – A.Čaks “Mūžības skartie”

Es atceros, kad vidusskolā obligātās mācību programmas ietvaros bija jālasa A.Čaka “Mūžības skartie”. Par ko rakstnieks tur runāja? Daļa no mūsu valsts vēstures un tā ir jāzin, nu labi, lasīšu arī.

Paiet gadi. Dzīve mani ir aiznesusi vai aizmetusi prom no Latvijas. Bet katru brīdi arvien vairāk apzinos savu latvietību, savu daļu, piederību Latvijai un atbildību pret senčiem. Atbildību pret tiem, kas cīnījās, lai mēs varētu dzīvot zem sarkanbaltsarkanā karoga brīvā zemē. Un tajā paša laikā man ir atbildība arī pret jauno paaudzi, pret saviem bērniem. Iemācīt to, kas ir Latvija, ko tā nozīmē man, ko tā nozīmēja viņu vecvecākiem un vecvecvecākiem, kas izcieta 2.pasaules kara šausmas un Sibīrijas sūrumu. Es varu tikai iedomāties, cik neizmērojami smagi tas bija, un stāstīt stāstus, ko stāstīja man.

Ja aizkāpjamies līdz Latvijas valsts dibināšanas laikam stāstu stāstītāju dzīvu vairs nav, bet ir palikušas liecības, kas ietvertas vārdā. Kā paaudzes liecību veru grāmatas šodien un lasot ieklausos ik vārdā, zilbē un burtā.

Kādu dienu 2020.gada patriotu nedēļā (11.11-18.11.) saņemu savā telefonā ziņu – audio, kas sākas ar vārdiem:

“Šis ir stāsts par latviešu strēlniekiem. 1916.gada 17.jūlija rītā …”

Tas ir A.Čaka “Mūžības skartie” fragments – pulkveža sprediķis Piņķu baznīcā. Papildus audio ierakstam klāt ir ziņa: “Lasījums ir domāts jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, kuri maz lasa, bet varbūt kaut ko klausās”.

A.Čaks “Mūžības skartie” fragments – pulkveža J.Vācieša sprediķis

Ieklausoties runātāja balsī mani pārņem tirpas. Es klausos un gara acīm redzu baznīcas solus pilnus ar pirms kaujas satrauktiem vīriem, kuru zābaki vēl līdzi nes Zemgales tīrumu valgmi. Rokas tik nesen tvēra arklus un skubināja zirgus darbam, nu tver šauteņu stobrus. Vīru domas kavējas pie mājās palikušajiem mīļajiem.

“Zemgaliešu vīri, rītā kauja.”

Baznīcas telpa ir dievišķa klusuma un esamības piepildīta, un tajā skan balss. Pārliecinoša, klātesoša, piedzīvojoša. Tā aizsviež mani atpakaļ laikā. Starp vārdiem redzu gan pašu pulkvedi, gan runātāju, kas veras altāra gleznā.

” Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.
Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.”

Kad sazinos ar sūtītās ziņas autoru, uzzinu, ka šim lasījumam bija paredzēts skanēt Lāčplēša dienas ietvaros, bet sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, tas neizdevās. “Lai viss lielais darbs nebūtu vējā, vakarā aizgāju uz baznīcu un ierunāju”, tā raksta Artis. Viņa svarīgākā motivācija šim ierakstam ir jauni cilvēki, lai tie klausītos, padomātu un sirdī glabātu. 

Tālāk jau kopā ar ierakstu e-pastā saņemu vēstuli:

“Man ir kāds mīļš stāsts. Es ar to dalos, kad vien tas ir iespējams un ir kāds, kas uzklausa.

Kādai Skandināvijas mazpilsētas iedzīvotājai bija skaista  jubileja – apaļi simts gadi. Tas ir liels notikums pilsētiņas dzīvē. Vietējās avīzes līdzstrādnieks, intervējot jubilāri, uzdod visai orģinālu jautājumu:

– “Kāds ir jūsu skaistā,ilgā mūža noslēpums ?”

Atbilde ir nedaudz pārsteidzoša:

– “ Ēdiet ko gribiet, dzeriet ko gribiet, priecājaties par dzīvi un esiet pateicīgi.”

Par katru no novēlējumiem būtu ko teikt, bet par pēdējo it īpaši.  Esiet pateicīgi un kā gan jūs varēsiet pārkāpt pirmo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu pārkāpt otro un trešo bausli?! Esiet pateicīgi un kā gan jūs varētu necienīt savu tēvu un māti?!  Divi vārdi, bet kādi dziļumi tajos atklājas!

Šajās agrajās naktīs, kad jau septiņos vakarā  tumsa aiz loga kā piķis, Latvijā ir varoņu nedēļa.  Mēs godinam un īpaši pieminam  tos pateicoties kuriem Latvija IR.

Aleksandrs Čaks poēmā “Mūžības skartie” raksta par viņiem. Par puisi no Slokas, par hulīti no Grīziņkalna, par zvejnieku no Kolkas un dārznieku no Bauskas. Šo puišu un vīru rīcībā nebija socioloģisko aptauju dati par to, cik  procenti no Latvijas iedzīvotājiem vēlas dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Viņi noteikti neizvērtēja visus iespējamos riskus un neoptimizēja iespējamās izmaksas. Viņi ticēja, ka lieli ir Dieva darbi, ka ticot  viss ir iespējams, arī Latvijas valsts. Viņi samaksāja pašu lielāko cenu un mēs ieguvām to, kam neticēja neviens saprātīgi domājošs cilvēks – savu valsti. Neizšķiedīsim šo Dieva svētību strīdos par lielāko gabalu.

Pateicībā pieminot tos, kuri dzīvoja, cieta un dzīvības atdeva par Latviju, tapa šis lasījums no Aleksandra Čaka varoņeposa “ Mūžības skartie “.

Mūsu jaunā paaudze – pusaudži un jaunieši, diemžēl lasa mazāk nekā viņu vecāki . Vispirms un visvairāk šis lasījums ir vēltījums un uzruna viņiem. Klausieties, domājiet, dalieties .

Lai deg jūsu sirdis!Artis V.

Lai gan nepiederu vairs pie jauniešu kategorijas, bet bieži dodu priekšroku audio materiāliem, tā apvienojot vajadzīgo ar lietderīgo, jo šodien ir jāpaspēj tik daudz. Esmu mūsdienu cilvēks, kas atvērts tehniskajam progresam, bet ja lasīt, tad man savās rokās vajag sajust īstu grāmatu.

Tā šis ieraksts nonāca līdz “Svētdienas sarunām”. Pateicība Dievam par Arti, par viņa ieceri, viņa paveikto un Dieva dotajām dāvanām. Izjūtu dziļu cieņu, par spēju tekstu iemācīties no galvas, man ar mēnesi pat nepietiktu. Klausieties, dalieties, piedzīvojiet un dedziet!

Dedziet par Latviju!

“Tikai tas, kas dzimis lielās mokās, pieder mīlestībai.”

“Svētdienas sarunas” ir podkāsts – raidījumi, kuros ik svētdienu sarunājamies par cilvēka dzīvē aktuālām tēmām un meklējam atbildes uz daudziem “kāpēc”- par ticību, par kristietību, par Dieva neierobežoto mīlestību un vadību cilvēku dzīvēs.

Klausīties jaunākos raidījumus

Sanita Auseja

Sanita Auseja

Mission in Uganda, Africa

Mission in Uganda, Africa

“Sunday Talks” is a weekly podcast in Latvian in which Sanita, Mareks and Aija talk about Christianity. We look for answers to questions that people so often ask for about God, about their relationship in their journey with Him. We talk about what it is like to be a Christian, to be in loving  relationship with God, about his love and grace, about the power of faith and prayer, about hope, about love.

In this week’s conversation Sanita and Aija are talking about mission. Later Aurora, missionary in Uganda, Africa, will join us over phone call. It’s so amazing how we can connect nowadays using technologies. Sanita is in Ireland, Aija and Mareks in Great Britain and Aurora in Africa.

But first as short intro let’s talk to Aija and her experience and mission trip to Uganda in 2009, and how she met Aurora.

– I graduated School of mission in Latvia, Saldus, when I got very strong encouragement to go on a mission trip to Uganda. After graduation I went on my first trip for 2 weeks, it was very short, but after a year I was prepared to go to Uganda for 6 months. It was the most fulfilled time in my life, when God changed me and thought me a lot.

– How even to come up with an idea to go to Africa and how is it to be there, from cultureshock to mission work and do minister work.

– I think that God was preparing me for this from my childhood. I started to go to church when I was a child. When Soviet Union collapsed, our country border became open and so many missionaries came to Latvia and our town Talsi. That was the time when I heard encouragement and what missionaries always reminded “Go and make disciples” and it stayed within me for ever. But I understood to go on the mission somewhere, I need to know what to say. And probably that’s why God needed so much time to prepare me, that I would be able to say something to others. But the most important was when I was totally ready to rely on God. Cultural shock was huge. It’s completely different world, different culture and different mindset. What hurts the most the your are “mzungu” – white person and something is expected from you like from God, but at the same time it’s a big advantage because everyone wants to become friends with that white person and it gives so many options to be invited, to be welcomed in their homes, schools and you can talk about God. I was alone in very wild villages, no electricity, I lived in hut from clay and hey straw roofs. And in my loneliness, I met Aurora. I learned a lot from her. I came back home, I got married, I had children and I haven’t been in Africa since than. Of curse I needed a lot of time to heal myself. We are hurt very much on mission trips. I was broken not only spiritually. also physically, I got malaria, I needed 2 years, to get my health back. I have never forgot Africa and it is still time to time in my prayers. Once the corona virus started, I was thinking a lot about how will it be when it will start in Africa and I prayed a lot about it. We have to understand it’s totally different governmental system, there are no taxes, that means there are no support to people in situations like this. People can’t afford just to sit at home in selfisolation like we for a month, they will die from starving and hunger. When I was in capital of Uganda, slum area, it’s like a trash area around the city, there were around 2 million people at that time, I just can imagine what is it like today. It just means that people will be in contact and virus will spread very quick and they have zero chances to get medical help because they don’t have money to pay for it. For example like lung ventilator is a luxury commodity. When I saw on Facebook, that Aurora is stuck in Tanzania, I wrote to her, how is she, is she ok. And that’s when an idea to call her and talk to her came up

3 of us are connected over a one phone call – Sanita in Ireland, Aija in UK and Aurora in Tanzania, Africa.

You can listen to this conversatiton in English starting from 00:06:00, small intro at the beggining translated from Latvian.

To find out more about Auroras and ACM ministries mission follow link, to donate please click here

===========

Šoreiz mēs dodamies misijas ceļojumā uz Āfriku. 2009.gadā Aija bija misijā Ugandā. Pirmo reizi 2 nedēļas un pēc tam jau gatavojās ilgākam braucienam – 6 mēneši. Vairāk var Aijas misiju Ugandā var lasīt bloga ierakstos. Šīs misijas laikā, esot vientuļai attālos Ugandas ciemos, Aija iepazinās ar Auroru, misionāri no ASV. Atgriežoties Latvijā Aija vienmēr ir saglabājusi sirdī Āfriku un tur iegūto pieredzi, lai gan tā ir radījusi gan garīgas, gan fiziskas brūces. Āfrika laiku pa laikam ir bijusi Aijas lūgšanās un īpaši šajā laikā, kad visā pasaulē uzliesmo korona vīruss COVID-19. Apzinoties apdzīvotības intensitāti vai to, ka cilvēkiem Āfrikā ir diezgan ierobežotas iespējas saņemt veselības aprūpes pakalpojumus vai to, ka valstiskā sistēma nenodrošina pabalstus, lai cilvēki varētu izdzīvot,  un uzzinot ka Aurora ir “iesprūdusi” Tanzānijā, Aija sazinājās ar Auroru, lai uzzinātu kā viņai klājas. Tā mums, “Svētdienas sarunu” veidotājiem, radās ideja sazināties pa telefonu ar Auroru un ierakstīt sarunu par to viņas misiju, par situāciju Āfrikā.

Uzzini vairāk par Auroras misijas darbu, ja vēlies atbalstīt to, aicinām ziedot 

Klausies sarunas ierakstu ar tulkojumu latviešu valodā

Liecība par misijas darbu Āfrikā -Uganda, Tanzānija. Saruna ar misionari Auroru Castillo, dzimusi Gvatemalā, 9 gadu vecumā nokļuvusi ASV, 2001.gadā uzsāk misijas darbu Āfrikā. Saruna par Dieva mīlestību, par Dieva klātbūtni un spēku, par ticību un galvenais par attiecībām ar Viņu. Auroras misija ir aizsniegt neaizsniedzamo, būt Dieva vadībā, turpināt celt un atvērt skolas un baznīcas, atrast veidus, kā dot ne tikai Dzīvības ūdeni (Dieva vārdu), bet arī ierīkot ūdens akas.

 

ACM Ministries darbojas Amerikas Savienotajās valstīs, Ugandā un Tanzānijā. 

greeting_dialog_display=”hide”